”Pat nezinu, no kurienes manī vēlme pēc skaņu pasaules.” Intervija ar dziedātāju Beāti Zviedri 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Lielajai mūzikas balvai 2020” kategorijā “Gada jaunais mākslinieks” ir nominēti vijolnieks Daniils Bulajevs, diriģents Aivis Greters un dziedātāja BEĀTE ZVIEDRE, kuru pēc trim dienām – 27. februārī – dzirdēsim un redzēsim televīzijas kanālā “Re. TV” festivāla “Saxophonia” koncertā.
Viņa pati teic, ka būšot iemaldījusies starp spilgtākajiem Latvijas saksofonistiem.
Koncertā kopā ar Rīgas saksofonu kvartetu un Latvijas Radio bigbendu varēs baudīt kā klasiskus džeza skaņdarbus un klasisku bigbenda skanējumu, tā arī aranžējumus par tādām zināmām tēmām kā “Vestsaidas stāsts” un citām.
Beāte Zviedre ir meitene no Rūjienas, daudzi viņu pamanīja pēc galvenās, Esmeraldas, lomas Zigmara Liepiņa rokoperas “Parīzes Dievmātes katedrāle” izrādē Nacionālajā teātrī.
Dziedātājas vokāls ir apveltīts ar džezā retāk sastopamu krāsu – meitenīgu dzidrumu un trauslumu. Dabas dotais talants kopts un slīpēts ar ļoti pamatīgu darbu un apjomīgu koncertdzīvi. Koncertu skaita ziņā viņu varētu ierindot 2020. gada pirmrindniekos.
Muzicējusi kopā ar kamermūziķiem, dažādiem džeza sastāviem un Latvijas vadošajiem orķestriem. Bet magnēts, kas lika sekot Beātei gada garumā, bija viņas iziešana ārpus akadēmiskā džeza lauka – mūzikls, kinomūzika, tautas dziesmas, arī Ziemassvētku korāļi.
“Ceļā uz Ziemassvētkiem” Latgales vēstniecībā “Gors” ar LNSO mūziķi Ievu Šablovsku (arfa), Rīgas saksofonu kvarteta dalībnieku Ainaru Šablovski (saksofons, duduks) un Liepājas simfoniskā orķestra mūziķi Martu Kauliņu (sitamie instrumenti) bija viens no visveiksmīgākajiem Beātes koncertiem, jo kamerstila atmosfēra ļāva viņas trauslajai, bet niansētajai balsij iezaigoties jaunās krāsās.
No Beātes Zviedres ražīgā koncertu klāsta varētu izcelt “Pastaigu pa džeza vēstures takām” ar orķestra “Rīga” bigbendu, Rūtu Dūdumu-Ķirsi un Elīzu Evaldi VEF kultūras pilī, Baltijas jauno komponistu bigbenda kompozīciju konkursa finālistu koncertu “Spīķeri Jazz” ar Latvijas Radio bigbendu, gada finiša taisnē Vecgada koncertu, kur Lielās ģildes skatuve pirmo reizi dzirdēja Beātes Zviedres, LNSO un diriģenta Andra Pogas sadarbību, pāršķirstot Džordža Gēršvina kino mūzikas kadrus…
– Kāda ir sajūta konkurēt vienā nominācijā ar bijušo kolēģi no kora “Kamēr…”, tā māksliniecisko vadītāju diriģentu Aivi Greteru, un ko jums nozīmētu saņemt Lielo mūzikas balvu?
B. Zviedre: – Nominācija man šķiet nozīmīgāka, jo pēc tam sākas “mazais loto”, kur viss izšķiras. Bet nominācija ir patīkams pagodinājums, ka esmu pamanīta un novērtēta. Bet to jau laikam saka visi.
Kad Aivis Greters ienāca korī “Kamēr…”, manas gaitas tajā jau bija beigušās. Bet, protams, Aivi ļoti labi pazīstu, jo kopā mācījāmies Rīgas Doma kora skolā pie diriģēšanas pedagoga Valda Bernhofa.
Īstenībā Aivis bija pirmais cilvēks, kam piezvanīju, uzzinājusi par mūsu nominēšanu. Viņš tajā brīdī pagalmā šķūrēja sniegu un neko par iepriecinošo faktu vēl nebija dzirdējis…
– Taču korī “Kamēr…” jūsu ceļi krustojušies ar tā diriģentu vairākus gadus Jāni Liepiņu? Vai dzīvesbiedru nolūkojāt no kora soprānu rindām? Tas laikam ir lieliski, ja mājās ir profesionālis, kurš dziedājumā dzird katru skaņu…
– Ar Jāni bijām satikušies jau agrāk, Rīgas Doma kora skolā, kur vai visi mūsu paaudzes mūziķi riņķojuši. Jānim varu uzticēties, zinu, ka ne par ko nemelos, teiks atklāti. Nebūs nekādu atlaižu vai liekas galvas paijāšanas. Man tas ir arī grūti, jo jābūt līmenī.
Godīgi sakot, tieši tāpēc es mājās nemēģinu. Jebkurā mūzikas profesijā pastāv melnais darbs, kas īstenībā nav jādzird nevienam, izņemot tavu pedagogu. Strādājot man patīk visādi ķimerēties, nedomājot, ka varbūt ne tik skaistas vai patīkamas skaņas nāks ārā. Kamēr atrod perfekto variantu, jāiziet cauri arī neglītākam procesam.
– Esat dziedātāja ar plašu balss diapazonu. Cik oktāvas varat paņemt?
– Kādas trīs. No mazās oktāvas mi līdz trešās oktāvas mi. Uz klavierēm tas būtu apmēram trīs manu plaukstu garumā. Bet viss atkarīgs, kādā formā esmu. Ja mazliet paslinkots, diapazons mazāks. Jārēķinās ar ķermeni. Vai ir dienā sportots vai ne, ēsts veselīgi vai kaut kas smagāks. Ietekmē viss.
– Kādreiz esat aizrāvusies ar sporta dejām. Kas vairāk bija pie sirds – standarta vai Latīņamerikas dejas?
– O, trāpījāt sāpīgā vietā… Kā tagad gribētos plašā zālē dejot īstu Vīnes valsi! Bet pandēmijas dēļ nekas tāds nav atļauts. Sākumskolā Rūjienā, no kuras esmu nākusi, mums bija ļoti aktīva deju skolotāja Aina Eglīte.
Atceros manas pirmās deju kurpes sudraba krāsā… Sievišķīgi patīk ar šo sporta veidu saistītais spožums – kleitas, kurpes, tērpu spīguļi…
– Arī džezā ir daudz no Latīņamerikas…
– Džezs – tā ir brīvība, dažādība. Neviens nezina, kā jābūt, nav nekā obligāti noteikta. Te, protams, nerunāju par akadēmisko džezu, bet to, ar ko saskaros pati, par jaunākām kompozīcijām, kur neviens negaida noteiktu tempu un izpildījumu atšķirībā, piemēram, no akadēmiskās mūzikas klasiķa Mocarta, par kuru visiem skaidrs, kā jāskan un kāpēc.
Pretējā gadījumā var pat izraisīties cīkstiņi un skandāli. Džezā tā nav. Un tas man patīk visvairāk, ka varu veidot savu pasauli bez striktiem noteikumiem.
– Bet arī džeza komponists var palikt pie sava…
– Padiskutēt ar komponistu man iznāk diezgan regulāri, jo strādājam salīdzinoši mazos sastāvos, ja runājam par manu, Beātes Zviedres trio (kopā ar komponistu Jāni Rubiku un pianistu Dāvi Bindemani) vai džeza kvintetu (Jānis Rubiks spēlē arī kontrabasu un basģitāru, Rūdolfs Dankfelds pie bungām, Jānis Bērziņš ar ģitāru un Artjoms Sarvi pie klavierēm).
Komponists pasaka, kas būtu labāk, piemēram, harmoniski, es – kā organiskāk nodziedams. Iznākums ir liels kopdarbs, kurā katrs no sevis esam ielikuši ļoti daudz.
– Runājot par džeza brīvību, kādreiz pat dzirdēts, ka džeza mūziķiem jau vispār notis nemaz neesot jāpazīst.
– Patiesībā diezgan kutelīgs jautājums… Man personiski ir grūti iedomāties nepazīt notis. Man tas ir pašsaprotami. Taču manā vokālajā studijā ir audzēkņi, no kuriem daudzi nav mācījušies mūziku, bet vēlas dziedāt, jo kāds grib ierakstīt singlu, cits vienkārši nodungot šūpļa dziesmu.
Bet mums visiem klājas jauki, un tas rosina arī mani domāt citādi, jo jāatrod veids, kā likt atcerēties precīzas skaņas, kādu sistēmu izmantot.
Un, jā, pasaulē ir dziedātāji, kuri džezu apguvuši nevis pēc notīm, bet klausīdamies, pēc dzirdes, mēģinot atkārtot. Tie ir tīrradņi ar tikai viņiem piemītošu maksimālu dabiskumu… Un profesionāļi mēģina noķert, kā viņi to panāk, kas tehniski notiek šāda dziedātāja kaklā ar viņa balss saitēm, ka skan tieši tā un ne citādi. Ļoti interesanti, bieži vien nevienā skolā to nevar iemācīt.
– Desmit gadus Beātes Zviedres soprāns skan arī vokālajā grupā “Framest”.
– Džeza pasaulē esam kustīgāki, mūziķu sastāvs var mainīties atkarībā no programmas vajadzības, bet vokālā grupa “Framest” – alts Rūta Dūduma-Ķirse, tenors Mikus Abaroniņš un baritons Jānis Ķirsis – ir diezgan nemainīga jau ilgus gadus.
Balansējam starp džezu, popmūziku un arī akadēmiskākām dziesmām. Palēnām esam kopā izauguši arī cilvēciski. Kā smejamies paši – līdz ar mūsu suņiem, kaķiem, bērniem… Dziedot cits citu jūtam it kā ar trešo aci, varam paļauties, uzticēties.
Un kas tik mūs nesaista – pārdzīvojumu jūra! Esam izbraukājuši vairākas Eiropas valstis un Āziju, bijuši Korejā, Taivānā, Japānā, Ķīnā. Mūsu topa numuri, daži džeza piņķer-ķinķer gabali kā “Giant Steps”, tehniski sarežģīts, bet publikas iemīļots skaņdarbs, Raimonda Paula “Dāvāja Māriņa”, ko esam dziedājuši Taivānā un Japānā pat japāņu valodā – brīnos, ka mūs saprata! – ar vienlīdz lielu atsaucību uztverti visur.
Kā vienu no spilgtākajām atceros uzstāšanos Zviedrijā, kad Ūmeo 2014. gadā bija Eiropas kultūras galvaspilsēta reizē ar Rīgu. Džeza klubs, publikā ļoti daudz sirmu galvu, taču viņi dejoja, zināja džeza tēmas… Kā citā realitātē!
Nevaru iedomāties savas vecmāmiņas, kas apsēstos džeza klubā, zinātu visu, ko tur spēlē, un sajūsmā aplaudētu pēc saksofona solo… Kaut arī Latvijā ir iemīļoti lielākie džeza festivāli “Rīgas ritmi” un “Saulkrastu Jazz”, kur pati esmu piedalījusies, nāk klāt citi interesanti notikumi, pirms diviem gadiem saulrietā dziedāju Liepājas ezerā, kurp publika īrās katamarānos vai plostos…
– Un lielākie aizvadītā gada ieguvumi?
– Īsts debiju gads! Pirmoreiz uzstājos kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga”, kuram pie pults bija Ainārs Rubiķis. Pirmoreiz muzicēju ar Latvijas Radio bigbendu kā soliste, pirmoreiz ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un Andri Pogu pie diriģenta pults Vecgada koncertā.
Pirmoreiz biju soliste uz skatuves “Gorā” Rēzeknē. Pirmoreiz kopā ar Raimondu Tigulu biju Tiguļkalnā. Brīnišķīgā augusta vakarā, likās, nekāda koronavīrusa vairs nav, un es noķēru to fantastisko sajūtu, kad šķiet, viss atkal ir labi.
– Kurā mūzikas laukā tagad jūtaties vispārliecinošāk?
– Man patīk mūzika. Un es to nedalu žanros. Mūzika cilvēkā vai nu ir, vai nav, aizkustina vai ne. No visām mākslām mūzika man šķiet visvairāk blakus esoša, daudzas dziesmas var saistīties ar kādu personisku notikumu dzīvē, spēj uzmundrināt vai nomierināt.
Bet es nevaru pateikt, kā līdz tam nonācu.
Neviens no maniem vecākiem nav mūziķis. Klavieres tika izmestas tad, kad piedzimu.
Mana mamma vairāk saistīta ar vizuālām mākslām, lieliski zīmē, glezno, dara citas brīnišķīgas lietas, bet ar mūzikas mācīšanos, tāpat kā visiem ģimenē, kaut kā nebija veicies. Pat nezinu, no kurienes manī vēlme pēc skaņu pasaules. Tam nav racionāla izskaidrojuma. Viss tikai no augšas.
– Un jūsu sapņi?
– Ir domas, kas it kā pašas no sevis piepildās. Un ir sapņi, kas vienkārši jāīsteno, jo neviens cits tavā vietā to neizdarīs. Pērn ar džeza kvintetu vasaras beigās paspējām ierakstīt jaunu disku.
Latviešu autoru dzeju mūzikā iedzīvināja Jānis Rubiks, kura radošajā rokrakstā saplūst tādi elementi kā Eiropas džeza skanējums, ziemeļnieciska atturība, enerģētiska saspēle un brīva improvizācija. Nu šī gada galvenais mērķis un sapnis ir šo albumu pabeigt – dabūt vizuālā, taustāmā formā.
Un ir vēl trešā, netveramo sapņu kategorija, kuri nez vai kādreiz varētu īstenoties. Bet ja man ļauts pasapņot… Es vēlētos kādreiz piedalīties mūzikla filmā. Labprāt nodziedātu “Traviatu” kādā amatieru operteātrī, ja tāds pastāvētu, jo skaidrs, ka uz operas skatuves es nekad to neizdarīšu, būtu vajadzīgs treniņš un gadi.
Ar Jelgavas kamerorķestri un diriģentu Aigaru Merī esmu dziedājusi Imanta Kalniņa 4. simfonijas vokālo daļu. Pirms vairākiem gadiem korim “Kamēr…” līdzīgs nodibinājums Vācijā “Framest” dziedātājus bija uzaicinājis kā solistus Bernsteina mesai, kuru iestudēja aktrise Rēzija Kalniņa. Tie ir notikumi, kuri vienreiz piedzīvoti, bet gribētos vēl. Jo bijuši tik lieliski, ka palikusi mazuma piegarša.
