Džezs smilšu laukumā. Kāpēc Samoilovs un Šmēdiņš spiesti lūgt medicīnisko palīdzību sāncenšiem 0
Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš otro gadu pēc kārtas pabeiguši pludmales volejbola pasaules ranga līderu godā. Šo sasniegumu jo īpašu padara daži fakti, kas sezonas gaitā palika nezināmi.
Latvieša acs
Pērn augustā biju “Grand Slam” turnīrā Polijas ciematā Stare Jablonkos, un tur novērotais deva iemeslu pārdomām par iespējām, kādas ir lielvalstu volejbolistiem un kādas – mūsējiem. Viena no atšķirībām – treneru darbs.
Mūsu spēcīgākā dueta darbaudzinātāji Genādijs Samoilovs un Andris Šmēdiņš savu arodu pieprot ļoti labi, turklāt viņi ir divi. Tas ir liels solis uz priekšu salīdzinājumā ar iepriekšējiem olimpiskajiem cikliem, kuros Genādijs strādāja viens. Tiesa, arī šosezon abi devās līdzi puišiem tikai uz dažiem turnīriem. Lielākoties – pa vienam, bet Ķīnā nebija neviena. Savukārt lielvalstu treneru brigādes ir tik lielas, ka var pievērst uzmanību pat smalkākajām niansēm. Novēroju, kā nākamo pretinieku spēli analizē Vācijas izlases treneris, izmantojot video un datorprogrammas. “Mēs arī pētām pretiniekus, bet bez video. Latvietis ar aci saredz to, kam vācietim vajag smalkas tehnoloģijas,” ar nelielu ironijas pieskaņu saka Andris Šmēdiņš.
“Var jau pētīt un analizēt, bet spēles laikā kaut kas var mainīties, un, ja neesi tam gatavs, tad rodas grūtības. Mans tēvs teic, ka viņš gatavo džeza spēlētājus, proti, nevis tādus, kas pēc notīm spēlē, bet var pielāgoties,” stāsta Aleksandrs Samoilovs, piebilstot, ka trenera klātbūtne turnīros nemaz nav nepieciešama – tikpat labi viņš var mājās skatīties spēli internetā un pēc tam sazināties ar sportistiem, lai visu pārrunātu. Mača laikā dot padomus tik un tā nedrīkst.
Palīdz konkurenti
Apkalpojošās brigādes palīdzību gan internetā saņemt nevar. Visus galvenos konkurentus aptekā speciālistu bars, bet latviešiem nav nekā. “Es visvairāk gribētu fizioterapeitu, lai neielaistu mazās traumiņas – vienā brīdī sāp, otrā nesāp, tad atkal sāp,” atzīst Jānis Šmēdiņš. “Tālajos turnīros pēc 20 lidmašīnā aizvadītām stundām jūtams stīvums, bet nav kas izmasē, tādēļ neesam fiziski gatavi par simt procentiem. Pasaules kausa turnīru rīkotāji pagādā fizioterapeitus, taču mēs pie viņiem bieži nevēršamies, jo reizēm tie ir studenti, kas iziet praksi.”
“Tas mums ir ļoti liels mīnuss. Jānim ir specifisks muguras muskulis, un turnīros reti trāpās speciālists, kas tiešām var palīdzēt, – cilvēks no malas nepazīst mūsu sportistus. Turnīri katru nedēļu notiek citā vietā, un laika apstākļi var mainīties būtiski – citur plus 30 grādi, citur 15, tādēļ daudz nevajag, lai ko sastieptu.”
Reizēm mūsējiem nākas lūgt palīdzību konkurentiem. Jānis: “Šosezon Klāgenfurtē pēc lidojuma no ASV pārāk strauji paskatījos uz vienu pusi, un ieķērās kakls, galva ļoti sāpēja. Aizgāju pie rīkotāju piedāvātajiem masieriem, bet nekādas jēgas – neviens nemācēja palīdzēt. Blakus bija brazīlieši, paprasīju viņu fizioterapeitam, un desmit sekundēs viss bija kārtībā. Ja ko vajag, neviens neatsaka, Sašam amerikāņi ir palīdzējuši. Piekrītu – situācija jocīga, taču tā nu ir.”
Jānis novērojis, ka visnopietnāk darbs organizēts ASV izlasē, bet arī pārējām lielvalstīm apkalpojošā personāla esot aptuveni tikpat daudz, cik sportistu: “Viņiem šīs brigādes nodrošina nacionālās federācijas. Mēs arī sakām, ka vajadzētu, taču nesekmīgi. Laikam visi apmierināti, jo rezultāti taču ir.”
Nepietiek naudas
Latvijas Volejbola federācijas sporta direktors Ainārs Dakša norāda, ka visas ieceres atduras pret naudas trūkumu, jo jādomā ne tikai par elites sportistiem, bet arī jauno paaudzi: “Saprotu sportistus, taču mēs nekad nebūsim ar ASV vai Brazīlijas iespējām.” Mediķis tiek nodrošināts sezonas svarīgākajos turnīros, tiesa, šogad pat Eiropas čempionātā mūsējiem nācās iztikt bez palīdzīgām rokām, un finālā trešajā setā itālieši izrādījās pārāki.
Dažs teiks, ka pludmales volejbols ir komerciāls sporta veids un pasaules ranga līderi varētu atļauties paši sev noalgot fizioterapeitu. Šosezon Samoilovs un Šmēdiņš naudas balvās saņēma apmēram 250 tūkstošus ASV dolāru. Taču pirms sezonas tu nevari paredzēt, kā tev ies un cik nopelnīsi, turklāt labu speciālistu nav daudz, un visi aizņemti pamatdarbā. “Neviens darba devējs vasarā nepalaidīs savu darbinieku pie mums. Latvijas Olimpiskajā vienībā ir daudz sportistu, un arī viņiem vajadzīga mediķu palīdzība. Tad mums viņš jāņem pie sevis uz pilnu slodzi. Lielajām valstīm atšķirība ir tāda, ka ārstu un fizioterapeitu nodrošina federācija,” skaidro Aleksandrs Samoilovs. Tuvojoties olimpiskajām spēlēm Riodežaneiro, noteikti jādomā arī par apkalpojošās brigādes izveidi, jo sportā sīkumu nav.
