Džezs Liepājā. Jaunatklāsmes un atkalsastapšanās. Armands Znotiņš recenzē Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēguma koncertu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lai raksturotu 31. Liepājas Starptautiskā zvaigžņu festivāla noslēguma koncertu 2023. gada 11. martā koncertzālē “Lielais dzintars”, vispirms jāatskatās pagātnē.
Ar Latvijas džeza mūziķiem saistīti notikumi sekojuši cits citam lielā intensitātē un savstarpēji mijiedarbojušies. 3. marta vakars kultūrtelpā “M/Darbnīca” atklāja, ka arī šādā neformālā vidē iespējams sastapties ar pavisam nopietnu programmu, ko īstenoja Ludviga Hornunga trio (līdzās pianistam arī kontrabasists Edvīns Ozols un bundzinieks Ivars Arutjunjans) un koncerta īpašie viesi – saksofonisti Kārlis Auziņš un Toms Rudzinskis. Tas savukārt lika atcerēties festivāla “Saxophonia” norises – ar Latvijas Radio bigbendu, ar “Atomos” kvartetu, ar Andra Buiķa, Dāvja Jurkas, Ritvara Garozas un Valtera Sprūdža jeb grupas “Lupa” oriģinālprogrammu kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pavadībā, ar viesmākslinieku priekšnesumiem.
Un tad nāca 7. marta vakars Latvijas Nacionālajā operā, kur Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā uz skatuves atkal kāpa Auziņš, Ozols un Arutjunjans, arī Kaspars Kurdeko, Una Stade, Krists Saržants, kur balvu par gada koncertu jau pieminētajā “M/Darbnīcā” saņēma Matīsa Čudara trio, bet par gada jauno mākslinieci kļuva Arta Jēkabsone, kur tika secināts, ka džezs Latvijā pašlaik ir tik dažāds un bagātīgs, ka būtu pelnījis atsevišķu nomināciju ne tikai “Zelta mikrofonā”, bet arī Lielajā mūzikas balvā.
Šādā kontekstā nav pārsteigums, ka arī Liepājas Starptautiskais zvaigžņu festivāls pēc klasiskās mūzikas personību uzstāšanās (Kristīne Balanas un Vestards Šimkus, Magnuss Lindbergs un Sergejs Nakarjakovs, Aleksandra Špicberga, Anna Marija Kubecka un citi jaunie mākslinieki) noslēguma koncertu nolēma veltīt džezam.
Uz “Lielo dzintaru” bija atbraucis Latvijas Radio bigbends un tā vadītājs Kārlis Vanags, kurš piedalījās sava jaundarba – koncerta tenora saksofonam, kontrabasam, sitaminstrumentiem un orķestrim “Trio Colossus” – pirmatskaņojumā. Uz Liepāju bija atbraucis arī britu–nigēriešu dziedātājs un komponists Ola Onabule, kurš tieši tāpat prezentēja savu jaunāko veikumu – albuma “Point Less” deviņas dziesmas Tobiasa Bekera aranžējumā. Viscaur klātesošs, protams, Liepājas simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā.
Radio bigbenda spēki tika ievingrināti ar Čika Koreas slaveno opusu “Spain”, tādējādi liekot pieņemt, ka par mūziķu spēles līmeni nebūs jāuztraucas arī turpmākajā koncerta gaitā. Un tā arī notika, jo bigbends ar pianistu Viktoru Ritovu, saksofonistu Dāvi Jurku, trombonisti Lauru Rozenbergu, trompetistu Gati Gorkušu un vēl citiem respektējamiem interpretiem uzstājās ierastajā kvalitātē.
Un tas attiecināms arī uz Kārļa Vanaga partitūras lasījumu – pats komponists atgādināja, cik skaisti, piesātināti un plūstoši var skanēt tenora saksofona tembrs (un patiesībā jebkura šīs grupas instrumenta, jo otrās daļas balāde sākās ar soprāna saksofona solo), bet ritma grupā izcelto solistu – kontrabasista Edvīna Ozola un bundzinieka Arta Oruba – sniegumam piemita gan virtuozitāte, gan muzikālā izjūta.
Kā izteikušies citi simfodžeza žanra klausītāji vai drīzāk tā oponenti, par simfodžezu nosauktajā klasiskās un populārās mūzikas hibrīdā var iedzīvoties trijās nopietnās problēmās. Pirmā – žanra evolūcija aizgājusi tik tālu, ka no džeza nekas nav palicis pāri, otrā – orķestrim ir tikai dekoratīva funkcija, trešā – ar šādu pieeju radīti skaņdarbi lielā vairumā ir vienveidīgi un vienmuļi. Ar prieku jāteic, ka Kārlis Vanags vismaz līdz zināmai robežai veiksmīgi izvairījās no visiem šiem problemātiskajiem aspektiem.
Trijdaļu cikla ritējums bija stilistiski vienots un tajā pašā laikā arī pietiekami dažāds, mainoties emocionālajiem rakursiem, temporitmam, intonatīvajiem modeļiem; “Trio Colossus” ļāva novērtēt arī autora gaumes izjūtu un gaišā kolorītā gleznoto noskaņu gammu; tieši tāpat bija rūpīgi padomāts par orķestrāciju, kur sava vieta atradās gan Liepājas simfoniskā orķestra stīgu grupai, gan mežradzniekiem un citiem pūšaminstrumentālistiem.
No otras puses, nevarētu teikt, ka autors būtu solījis kādus īpašus pārsteigumus – tematiskās attīstības principi tā arī nepārkāpa džeza domāšanas robežas, orķestra skaņuraksts bigbenda un solistu ierastajā emociju un tēlu plūsmā būtībā tā arī neiejaucās ar kādu atšķirīgu kontrapunktu. Varbūt nākamajos Kārļa Vanaga eksperimentos ar klasisko mūziku viņš tiešām būs eksperimentālāks.
Ola Onabule Saulkrastu džeza festivālā uzstājās 2012. gadā, bet nākamajā gadā – arī Rīgā. Atkal jāatkārto tradicionālā frāze – atmiņas par Saulkrastiem gan palikušas, taču kopš tā laika mainījies pilnīgi viss.
Tomēr atkalsastapšanās ar Olas Onabules balsi, viņa māksliniecisko vēstījumu un neapšaubāmo harismu bija visnotaļ patīkama – arī 2023. gadā viņa vokāls skan plašā un ekspresīvā diapazonā (formāli baritons, bet visbiežāk tiek izmantoti augstie toņi, palaikam nolaižoties līdz reģistra zemākajām skaņām), ar džezam raksturīgo tembra individualitāti un dziedājuma manieri, ar soulam aktuālo muzikālā stāsta bezkompromisu tiešumu.
Stilistiskie aspekti visvairāk sasaucas tieši ar džezu, un tam arī atbilst albuma “Point Less” dziesmu izklāsta vēriens un krāšņums – šādi atainotā pasaule izgaismojas neparedzamos pavērsienos, dramatiskos tēlos un cerību sološā atmosfērā. Šādā skaņurakstā arī teicami iederas lielā simfoniskā orķestra sastāvs, bagātinot un paplašinot solista iedzīvinātās nianses.
Rezumējot – aicinu sekot līdzi arī turpmāk Latvijas Radio bigbendam kopumā un katram džeza mūziķim atsevišķi. Ne jau velti viņiem ir tik veiksmīga sadarbība ar viesmāksliniekiem – žanru un stilu robežas ikkatrā jaunā programmā atšķiras, bet profesionalitāte un iedvesma parasti paliek klātesošas.
