Džeza noskaņas Rīgas Domā 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tāpat kā iepriekšējos gados, arī šovasar pienācis laiks, kad koncertu apmeklētājiem nākas sadalīties – vieni 2020. gada 3. jūlijā devušies uz Georgija Osokina solokoncertu Mazajā Mežotnes pilī, otri tajā pašā datumā izvēlējušies kādu ar džezu vairāk vai mazāk saistītu neakadēmiskās mūzikas pasākumu, savukārt vēl citi pievērsuši uzmanību tam, ka programma “Džeza noskaņās” paredzēta arī Rīgas Domā.
Atskaņotāji labi pazīstami – šajā programmā ansamblī apvienojušies ērģelnieks Aigars Reinis, saksofonists Aigars Raumanis un perkusionists Ernests Mediņš, turpretī repertuārā pārstāvēti gan vispārzināmi 20. gadsimta meistari – Džordžs Gēršvins un Dariuss Mijo, gan daudz retāk spēlēti autori – Fils Vudss un Gijs Bovē, gan latviešu mūzika ar Platonu Buravicki.
Džezs un ērģeles – kādēļ gan ne? Protams, var bezgalīgi diskutēt par to, kāda mūzika ir piemērota atskaņojumiem baznīcas telpā, taču principā nekas netraucē arī ērģelniekam iesaistīties džeza priekšnesumos.
Otrkārt, šī koncerta koncepcija uzreiz atgādināja, ka savulaik, Gēršvina dzīves laikā un kinomākslas augstākā uzplaukuma brīdī, pavadījumu mēmajām filmām daudzkārt atskaņoja tieši uz kinoteātros iebūvētām ērģelēm, par ko arī tepat, Latvijā, nesenā pagātnē lika atcerēties Svētā Jāņa baznīcā demonstrētā Frīdriha Vilhelma Murnava filma “Saullēkts” ar ērģelnieka Aivara Kalēja līdzdalību.
Šādā kontekstā ideja Rīgas Domā atskaņot ērģeļu transkripciju Gēršvina “Rapsodijai blūza stilā” nemaz nešķita tik ekscentriska, un šāds labi zināmās partitūras iedzīvinājums arī kļuva par nepārprotamu veiksmi.
Pirmām kārtām Aigara Reiņa dēļ, kura priekšnesums saistīja ar kontrastainiem tēliem un dinamiskajiem rakursiem, prasmīgi būvētu dramaturģisko arhitektoniku un individualizētu tembrālo sistēmu.
Tad nu šeit, ar interesi sekojot līdzi mūzikas gaitai, varēja uzzināt, cik lielā mērā ērģeļu skanējums izmainījis skaņdarba semantiku, psiholoģisko veidolu un instrumentālo kolorītu un cik ļoti ērģeles tomēr ir piemērotas īsti orķestrālu harmonisko vertikāļu atainojumam.
Jāteic, ka “Rapsodija blūza stilā” ar Aigaru Reini tā arī palika koncerta centrālais notikums, jo viss tālākais vērtējams kā solis atpakaļ. Lielu daļu koncerta hronometrāžas aizņēma Fila Vudsa sonātes alta saksofonam un ērģelēm (un džeza sitaminstrumentu komplektam) pirmā, otrā un ceturtā daļa, kur visi ansambļa dalībnieki bija ļoti labā radošā formā – Aigars Raumanis arī šeit apliecināja savu izcilo talantu piešķirt saksofona skanējumam plašu liriskā tēlojuma diapazonu, brīvu elpojumu un ar improvizācijām saistītus dramatiskus akcentus, Aigara Reiņa līdzdalība teicami sasaucās ar džeza inspirētu pasauli, bet Ernests Mediņš šajos spēles noteikumos iejutās plastiski un atraisīti.
No otras puses, arī šāda līmeņa priekšnesums ar brīnišķīgu ansambliskumu visos tā aspektos, kas vēlāk tieši tāpat raksturoja Platona Buravicka opusa interpretāciju, pilnībā nenoslēpa to, ka Fila Vudsa veidotā tematisma oriģinalitāte grūti salīdzināma ar Gēršvina daiļradi – liela daļa no saksofonam atvēlētajām līnijām izklausījās vienveidīga, un, iztrūkstot spilgtākām intonācijām, neko daudz nemainīja arī fināla daļas spriegākais ritējums.
Sekoja Gija Bovē “Sarasota” no “Trīs Hamburgas prelūdijām”, kuras liriski meditatīvā skaņu pasaule raisīja lielāku vēlmi dzirdēt visu ciklu kopumā nekā pilnībā atskaņotu Fila Vudsa partitūru. Jā, iespējams, ka izteiksmes līdzekļi te atkārtojās, taču ērģelnieka interpretāciju vienalga uztvēru kā valdzinošu.
Ieskats mūzikas un muzikoloģijas vēsturē atklāj, ka Platona Buravicka darbu “Debespulkstenis” Aigars Reinis, Aigars Raumanis un Ernests Mediņš pirmatskaņoja 2019. gada 19. jūlijā – datumā, kurā man šķita aktuālāka Denija Boila jaunākā filma “Vakardien…” daļēji fantastikas, daļēji romantiskas komēdijas žanrā.
Šis tīri simpātiskais angļu režisora veikums diez vai iekļūs kinoklasikā, un diemžēl līdzīgus vārdus tagad nākas teikt par Platona Buravicka “Debespulksteni”.
Salīdzinājumā ar citiem komponista kamerdarbiem šī partitūra neizklausās tik piesātināta un saistoša, šoreiz vairāk līdzinoties nupat dzirdētajai Fila Vudsa sonātei – tā pati nekonkrētā lirika un tās pašas žēlabainās saksofona intonācijas, klāt nākot analogai attieksmei pret skaņdarba formveidi – pēc viena tematiskā materiāla attīstības cikla izskanēšanas seko vēl nākamais, kas ne ar ko būtisku neatšķiras no iepriekšējā.
Visbeidzot, jādomā, ka atskaņotāji bija paredzējuši rakstura kontrastus ar Dariusa Mijo “Brazileiru” koncerta noslēgumā, taču arī šajā ziņā neizdevās gluži tā, kā cerēts – svītu “Skaramušs” komponists patiešām pārlicis alta saksofonam, orķestri gluži labi var aizstāt ērģeles, taču džeza perkusijas un ansambļa kopaina gan bija pretrunā Mijo neoklasicisma tīrajām un precīzajām līnijām.
Noslēguma secinājumi īsumā divi. Pirmais – līdzās Platona Buravicka mūzikai ērģelēm, saksofonam un sitaminstrumentiem noderētu arī Madaras Pētersones, Krista Auznieka, Evijas Skuķes, Kristapa Pētersona jaundarbi. Otrais – “vairāk mēmā kino”.
No Murnava šedevriem Latvijā pārskatāmā pagātnē demonstrēti “Saullēkts”, “Nosferatu”, “Pēdējais cilvēks” – tas nozīmē, ka nu būtu pienācis laiks arī “Faustam” un “Tartifam” ērģeļu vai orķestra pavadījumā. Protams, nepiemirstot arī Frici Langu, Robertu Vīni un citus meistarus.
