“Es nedziedu Maskavas domes vēlēšanās, bet publikai.” Saruna ar dziedātāju Intaru Busuli 128
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Festivālā “LNSO vasarnīca 2021” no 20. līdz 22. augustam Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē skanēs ne tikai klasiskās mūzikas skaņdarbi, bet arī džeza hiti un Holivudas zelta laikmeta melodijas. Īpašo viesu vidū arī trombonists un dziedātājs Intars Busulis, ar kuru šī saruna par džezu un mazliet arī politiku.
22. augustā Latgales vēstniecības “Gors” Lielajā zālē diriģenta Gunta Kuzmas vadībā uz vienas skatuves varēsim redzēt Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO), Latvijas Radio bigbendu un Intaru Busuli. Šajā programmā tiks atskaņota simfodžeza milža Djūka Elingtona kompozīcija “Black, Brown and Beige”, džeza hits “Fly me to the moon” un citi, kā arī Intara Busuļa dziesmas “Dejo vientulību” un “Miglas rīts”, Kārļa Lāča “Viss ir iespējams” un abu kopīgā “Brīvdiena” Intara Busuļa izpildījumā.
Intar, pēdējā laikā ne vienā vien koncertā esat uzstājies kopā ar maestro Raimondu Paulu, kurš, jums noejot no skatuves, sacījis – pasveiciniet mammu… Vienreiz to varētu uzlūkot par nejaušību, bet maestro tā izteicies atkārtoti, un, kā zināms, katrā Raimonda Paula jokā vai mājienā ir savs patiesības grauds un pamats…
I. Busulis: Viņš tiešām vēlas pasveicināt manu mammu, jo katrreiz, kad viņi kādos koncertos satiekas, tas, protams, notiek reti, Raimonds Pauls vienmēr nosaka, ka grūti taču viņai ar tādu dēlu, kurš visu laiku nav mājās, neklausa…
Personīgi jau pazīstami viņi nav, bet Paulam vizuālai atmiņai kā pianistam vajadzētu būt, iespējams, pēc skata atpazīst.
Bet mēs ar maestro esam vairākkārt tikušies kopš maniem pirmajiem soļiem uz skatuves, sākot ar dziedāšanu korī “Kamēr…”, pēc tam nāca tāds Jevgeņija Jevtušenko projekts, dažādi koncerti bijuši, kur ar maestro esam tikušies aizskatuvē.
Bet par mammu – tas ir forši! Man patīk, ka viņu atceras. Kā daudzi vecāki, arī manējie veduši mani uz mūzikas skolu, visādi “shēmojot” savus darba laikus. Tagad, kad man pašam četri bērni, no kuriem viens mācās mūzikas skolā un otrs drīz sāks to apmeklēt, esmu pārliecinājies, ka laiku izplānot nav vienkārši.
Ģimenē bijām pieci bērni, nu visiem tuva mūzika. Mans jaunākais brālis Lauris Busulis arī ir mūziķis, vēlētos uzstāties uz lielākām skatuvēm. Vecākajam brālim Ērikam tāpat kā pārējiem ģimenē ir skaista balss. Vecākā māsa spēlē flautu, savukārt otrai arī ir muzikālā izglītība, vairākas augstākās, viņai ir “Orff” mūzikas studija Ventspilī, strādā par dakteri klaunu Ventspils slimnīcā.
Un varbūt tieši mamma, protams, kopā ar mūzikas skolas skolotājiem man palīdzēja izvēlēties īsto ceļu – mūziku.
Un es neteikšu, ka man tas nepatīk. Patiesībā mūziķa profesijā jūtos ļoti labi. Tiesa, kā jau katra lieta, ko nopietni dari, prasa laiku, treniņu, gatavošanos. Mūziķim tā ir mūžīga pilnveidošanās, formas uzturēšana – un ne tikai vokālās, bet arī fiziskās! Nedrīksti dzert, pīpēt, mau…ties, klaiņot pa naktīm apkārt.
Kā man teica operas dīva Inese Galante, tu esi savas balss un savas profesijas vergs.
Koncerts ir tā patīkamā tikšanās ar klausītājiem, viņu prieks, smaidi, visas sarunas pēc tam, enerģētiskā apmaiņa.
Publika ievērojusi, ka vienu un to pašu dziesmu Intars Busulis katrā koncertā izpilda mazliet atšķirīgi. Kas ietekmē? Paša noskaņojums? Vēl kas?
Varbūt vēlme eksperimentēt. Noskaņojumam arī ir ļoti liela nozīme, bet vairāk tiešām gribas to desmitiem reižu dziedāto gabalu katrā koncertā izpildīt kaut kā interesantāk. Vismaz vienā vai divās vietiņās kaut ko pamainīt.
Pārsteigt…
Arī jā, jo, kā saka režisors Džilindžers, mēs katram gabalam esam atstājuši tādu improvizācijas “koridoru”, kur ikvienam no mūziķiem ir sava atbildība konkrētajā skaņdarbā un arī grupā – ielikt kaut ko jaunu no sevis. Koncertā saskatāmies: o, te izdevās! Super!
Radošas improvizācijas brīžos esam ļoti priecīgi, jo pa šo laiku kopā strādājam ne pirmo gadu, ar dažiem, kā, piemēram, Kasparu Grigali, uz vienas skatuves esmu kopā jau kopš Ventspils mūzikas koledžas laikiem.
Ar pārējiem iepazināmies arī mūzikas koledžas gados, kopmītnēs tusējoties. Bet kā ansamblis, kā apvienība esam kopā kopš 2007. gada un kopš 2012. gada dēvējam ansambli par Abonementa orķestri. Bet pirms tam bija “Cabaret” orķestris, vēl iepriekš biju iesaistījies “Sweet Waters”.
LNSO direktore Indra Lūkina sacījusi, ka šīs “LNSO vasarnīcas” koncertā Intars Busulis atklāšoties no neierastas šķautnes, jo programma veidota simfodžeza stilā.
Neierastais, iespējams, būs Latvijas Radio bigbenda diriģenta un radošā direktora Kārļa Vanaga aranžējums. Un ilgi neesmu izpildījis džeza standartus, tie koncertā būs kādi trīs. Vēl kādas četras mūsu “Abonementa orķestra” dziesmiņas, kuras izpildīšu es. Koncertā piedalīsies arī Matīss Čudars, kura dziesmas mēs arī atskaņosim.
Jā, tas ir mazliet neierasts formāts arī man, nav bieži nācies uzstāties ar tik lielu sastāvu, kad uz skatuves būs LNSO orķestris un Latvijas Radio bigbends – apmēram sešdesmit mūziķu, kad simfoniskais orķestris un džeza orķestris kopā atskaņos simfodžezu.
Klasika salikta kopā ar džezistiem. Tāds variants maijā publikai bija baudāms Dzintaru koncertzāles atklāšanā, kad arī uzstājās LNSO, Latvijas Radio bigbends un Abonementa orķestris. Mēs paeksperimentējām, es nodziedāju pāris dziesmas, LNSO “ieskrējās,” un nu simfodžezs ir arī festivālā “LNSO vasarnīca”.
Bet es to esmu spēlējis grupā “Fonograf” – ir tāds simfodžeza ansamblis Krievijā –, ar kuru kopā muzicēju aizpērn, Baltajās naktīs Sanktpēterburgā atskaņojot simfodžeza programmu. Tā bija mana pirmā tikšanās ar simfodžezu. Tagad atkal – forši!
Ko tas īsti nozīmē dziedātājam, kad spēlē tik liels mūziķu sastāvs?
Mūsdienās apskaņotāji dara brīnumus, bet man kā dziedātājam ir atbildība pret pašu džezu.
Eksperimentējis džeza mūzikā kā vokālists esmu daudz, džeza dziedātāja zīmols man uzlikts, džezs man patīk, un latiņu nedrīkst nolaist.
Jāizpilda nopietnas lietas, vienlaikus atstājot brīva un nepiespiesta dziedājuma iespaidu. Nospēlēsim divas Kārļa Lāča vecās dziesmas, vienu Intara Busuļa jauno, un būs arī Raimonda Paula dziesma. Un vēl, protams, skanēs pirmā dziesma, ar kuru sāku kā džeza vokālists, “I’m A Fool To Want You” (“Esmu muļķis, ka vēlos tevi”).
Vilnis Kondrāts savulaik man to iedeva dziedāt klubiņā “Spalvas pa gaisu”, kas sen vairs neeksistē. Vēl “It Don’t Mean A Thing” (“Tas neko nenozīmē”), ko dziedāju jauno džeza izpildītāju konkursā “Sony Jazz Stage”. “Fly Me To The Moon” ir Frenka Sinatras dziedāts klasisks gabals, ko esmu izpildījis kopā ar džeza orķestri “Mirāža” un Raita Ašmaņa vadīto Jelgavas bigbendu.
17. septembrī Dzintaru koncertzālē notiks Intara Busuļa un Abonementa orķestra koncerts “Ieelpot”. Kāpēc tāds nosaukums?
Pēc visa piedzīvotā tā vien šķita, ka jānovērtē skaistais un vienkāršais, kas mums dots. Piemēram, iespēja pieredzēt emocionālus mirkļus, par kuriem sakām “tas notika vienā elpas vilcienā” vai “ar aizturētu elpu”. Lai cik tēlaini tas skanētu, mākslinieks bez sava klausītāja vai skatītāja paelpot jau nemaz nevar.
Drēbniekam jājūt drēbe, izpildītājam – apmeklētāju pilna zāle. Beidzot vēlamies ieelpot kopā, nevis attālināti.
Abonementa orķestra sastāvā kā ierasti būs Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Kaspars Zemītis, Kaspars Grigalis, Edvīns Ozols, Vineta Elksne, Karīna Tropa un Alise Kante-Onzule. Viesu vidū būs gan kāds īpašs solists – tas lai paliek kā pārsteigums –, gan vairākos manu dziesmu ierakstos jau dzirdētais, Gunāra Kalniņa 2004. gadā dibinātais “GG Choir”.
Šī būs iespēja beidzot tikties uz vienas skatuves ar gospeļkori. Atskaņosim mūsu kopīgi ierakstītās dziesmas. Aizvadītajos divos gados, kopš mūsu koncerti Dzintaros nav notikuši, to nācis klāt diezgan daudz, un, protams, būs mūsu hitu bloks, ko pieprasa ikreiz. Skanēs gan jau zināmie, līdzi dziedamie mani skaņdarbi, gan atskaņojumi no gaidāmā albuma, arī pirmatskaņojumi.
Tā kā pieminējāt Krieviju, nevaru neuzdot jautājumu, kas kremt diezgan krietnai daļai jūsu cienītāju – kāpēc Intars Busulis muzicē valstī ar mums nepieņemamu politisko režīmu, kas ikvienu rietumvalstu mūziķu ierašanās faktu izmanto propagandas nolūkos, sakot, lūk, pie mums brauc pazīstami mūziķi no demokrātiskām valstīm.
Cilvēki visur paliek cilvēki, lai kāda būtu starpvalstu politika! Mūsu koncertos Krievijā nerunā par politiku, neviens neko tādu nejautā. Kaut gan jā, dažkārt klausītāji man teikuši, ka viņi jau uz Latviju nevar doties, jo katrā veikalā uz krieviem…
Bet es esmu skaidrojis, ka tā nav, ka pret ciemiņiem, lai no kādas valsts tie būtu, Latvijā izturas lojāli.
Es nedziedu Maskavas domes vēlēšanās, bet publikai. Jums vajadzētu būt klāt, lai izjustu to atmosfēru! Bez manas ziņas neviens manu tēlu nevar izmantot kaut kādai propagandai. Un vēl – Latvijā taču arī uzstājas mākslinieki no valstīm ar mums nepieņemamu politisko režīmu. Tad kas par lietu?
Jā, manos plānos ir atkal braukt uzstāties Krievijā, nupat esmu dabūjis vīzu. Tūlīt 18. augustā došos uz festivālu “Jaunais vilnis” Sočos. Šī festivāla konkursos esmu piedalījies kopš 2005. gada, žūrijā esmu bijis četrus gadus pēc kārtas, šogad pirmo reizi nebūšu konkursantu vērtētāju vidū, bet dziedāšu atklāšanas koncertā.
Lieliska aura, interesanti izpildītāji, draudzīgas un sirsnīgas attiecības ar kolēģiem mūziķiem, un par automātiem un tankiem neviens nerunā.
Ko dziedāsit?
Iespējams, “Krilja” (“Spārni” – krievu. val.), varbūt “Vremja hodit nazad” (“Laiks rit atpakaļ”), kādu no jaunajiem gabaliem. Bet izlemj “Jaunā viļņa” producents un radošais direktors kopš festivāla pirmsākumiem Jūrmalā Aleksandrs Revzins.
Un kura no jūsu dziesmām visvairāk pie sirds paša mammai?
No koncertos izpildītām patīk visas, bet kad joka pēc vai visos godos visi trīs brāļi nodziedam Raimonda Paula “Mātei”…
… par zvaigznēm, kas atkal logā kvēlo…
Viņa gan atrunājas, ka nevajag, bet dzirdot pat apraudas aizkustinājumā.
