Dzert un braukt? 0
Jautājums, kuru pirms Jāņiem tradicionāli, kā saka, aktualizē par kustības drošību atbildīgās valsts iestādes, absolūti lielākajai daļai cilvēku ir nevajadzīgs. Primitīvs kā „cik ir divreiz divi?” vai stulbs kā „vai jāatver durvis, pirms mēģināt pa tām ieiet?”. Normālu cilvēku atbilde ir skaidra un pašsaprotama.
Viņi neko stiprāku par kvasu vai nu nedzer nemaz un nekad, vai arī prot savu dzīvi plānot un regulēt tā, lai šīs divas, katra par sevi tīkamās, bet nesaderīgās darbības viena otrai netraucētu.
Visu cieņu pirmajiem. Šis ceļš varbūt ir ideāls. Ja vien nonākšana uz tā nav prasījusi pārlieku lielu piepūli un padarījusi atturībnieku par nervozu un neiecietīgu īgņu. Pats pagaidām piederu pie otrajiem. Alkoholu „nelietoju” (kas par riebīgu apzīmējumu, tik līdzīgs krievu cietumu un armijas terminam „prijom pišķi”!), bet labrāt izgaršoju kādu glāzīti (trīs?) ruma, papildinu cepeša garšas buķeti un siltumu ar spāņu „tempranillo”. Nedzeru alu. Nelatviski, bet iespējams labi no drīza brauciena viedokļa, jo mazgrādīgus, bet putojošus dzērienus (arī šampānieti) gan grūtāk dozēt, gan paredzēt, kāds pēc tiem būs alkometra rādījums.
Bet nu par to, cik tuvu glāzīte var iet braucienam. No personīgas pieredzes un dažiem žurnālistu veiktiem alkometru testiem.
Vai var iedzert un braukt?
Teorētiski – jā. Atļautās 0,5 promiles 80 kg smagam vīram sakrājas pēc divām šņabja glāzītēm (40 g katrā), pēc puspudeles (0,35 l) sausā vīna vai litra viegla alus. Šie skaitļi ir aptuveni un individuāli, tādēļ mīļā miera labad prātīgi ļaudis par normu uzskata pusi no augstāk nosauktā. Tiklīdz šī puse ir pārkāpta, motorizētu kustību no opciju saraksta izslēdzam. Pilnībā un galīgi.
Teorētiski… Praktiski kaut ko tādu var atļauties tikai stiprs un par sevi ļoti pārliecināts cilvēks. Viena glāzīte mēdz atraisīt, viltīgi prasīt otru, augstāk pieminēto trešo. Tādēļ likuma atļauto iespēju izmantoju ļoti reti. Parasti tikai tad, ja pēc pirmā un vienīgā manis atbalstītā tosta paredzēts šeit uzkavēties vēl pāris stundas.
Kas notiek virs 0,5?
Pazīsti sevi! Kādā žurnālistu eksperimentā baltu šņabi metodiski dzēra trīs vīri – daudzās dzīves vētrās rūdīti Ģirts un Ivars (tā ap 50 gadiem) un gandrīz uz pusi jaunāks Gusts. Sasniedzot 0,6 pm (izdzerti apmēram 100 g) pirmo divu rīcība nebija mainījusies. Gusts sēžoties trāpīja garām krēslam un tur zālītē arī omulīgi palika. Mākoņos sapņaini blenzdams poēmu angļu valodā skaitīja…
Visiem trim mērījām arī reakciju (pēc statiskās metodes – laiku, kas, iedegoties sarkanam signālam, vajadzīgs lai stāvošā auto pārceltu kāju no gāzes uz bremzi). Ivars pēc 100 gramiem reaģēja labāk kā iepriekš, Ģirta un Gusta reakcijas laiks nebija būtiski mainījies un joprojām palika labāks nekā vismaz pusei mazāk sportisku skaidrā prātā testēto.
Var braukt? Pirmais varbūt var. Bet nedrīkst. Otrais – kategoriski nedrīkst (jo nevar) jau pēc pirmās glāzītes, jo daudz ātrāk nekā reakcija (kuras nozīme drošā satiksmē bieži tiek pārspīlēta) viņam bojājas koordinācija un reālās situācijas uztvere. Kā ir ar tevi?
Augstāk minēto eksperimentu mēs turpinājām līdz pusnaktij un 2,2 promilēm (aptuveni 0,6 l šņabja katram), kuras sasnieguši Ivars un Ģirts (Gusts izstājās vienu promili nesasniedzis) bija lieliskā kondīcijā – smaidīja varbūt mazliet glupāk, toties sirsnīgi, runāja varbūt mazliet nesakarīgāk, toties atklāti un no visas sirds. Tā teikt – dziesmai un dejai gatavi. Pastūrēt gribiet? Slēgtā trasē, auto ar drošības karkasu? Ivars (ralliju čempions) atteicās. Čempiona cienīgas bremzes. Ģirts gribēja pamēģināt. Un tika diskvalificēts par idiotisku azartu jau pirmajā kartodroma aplī.
Aizvedām mājās, nolikām gulēt. Nākamajā pusdienā piebraucām ar vissmalkākajiem alkometriem uz kontroli. Abiem rādījums – absolūtas nulles. Taču – dzerts tika tikai un vienīgi labs, tīrs šņabis. Uzkosts – kā pārtikušā namā klājas. Uzdzerts – kvass. Nekādas jaukšanas. Nekāda alus.
Cik ātri šis iet laukā?
Veselas 24 stundas esot jāguļ. Kungiem, kas tā saka (CSDD – A.Lukstiņš, CP – E.Zivtiņš, DBS – A.Priednieks) daļēja taisnība. Tiešām – droši nevar apgalvot, ka alkohola paātrinātai izvadei no organisma palīdzēs ēšana, peldēšanās, pirts. Nekādā ziņā to nevar izdzīt ar zobu birsti, kā mēģina izdarīt nu jau senā (2007. g.) CSDD šausmu klipa atbaidošais varonis. Vienīgais tīrītājs ir laiks. Taču – cik šo zāļu patiešām vajag? Dakteri saka – vienu stundu uz katrām 0,15 promilēm, ja organisms kaut cik normālā kondīcijā. 0,15 x 24 = 3,6 pm. Vai tiešām diennakts atpūtas rekomendētāji uzskata, ka visa latviešu tauta rītnakt būs tādā „ķēmā”, ka mums jau vairs nepietiek ar iedzeršanu, bet par normu kļuvusi galīga un dzīvībai pat bez braukšanas bīstama „pieliešanās”?
Tāds ir teorētiskais „šmigas” izvades grafiks, ja kaut cik saprātīgā līmenī (1,5 l alus, 200 grami šņabja) iedzerts līdz pusnaktij. Rīt pusdienā promilles būs nulle. Tas gan nenozīmē, ka jutīsies spirgts, ja pietiekamai snaudai laiku būs atņēmusi papardes zieda meklēšana.
Tātad līdz pusnaktij un ar mēru.
Bet ja līdz rītam (pusspainis – 6 l putiņu, līdz pusnaktij piejaukti 150 gr. šņabja)…
Aprēķini un eksperimenti rāda, ka apdziedātā un paaudžu paaudzēs lietotā veselīgā Jāņu dzira ir vienas viltīgas lamatas. Ar putām vien – sevišķi, ja tās nāk no lieliem plastmasas traukiem vai mucām – tādas gardas, tumīgas, dzīvas un saldenas – var uzvilkt baigās promiles. Un tev ir visas iespējas būt „totālā kramā” rītausmā, „noplīst” Jāņu pusdienas laikā, atmosties vakarā – joprojām ar krietnām divām promilēm pakrūtē. Ir pavisam šķērmi, un Jānim nebūs grūti pierunāt tevi mazliet uzlāpīties. Jaunas putas uz veca rauga garantēs pārvietošanās lieguma pagarinājumu – tā arī pie Maigas uz vārdadienu vari netikt. Vai, cenšoties to izdarīt, iebraukt auzās… Kāpēc glāzes neskaitīji?
Ieročus seifā!
Esmu bijis kāda tagad visai Latvijai pazīstama kunga pirtī. Tās priekštelpā sienā iebūvēts tērauda seifs. Kad draugi nāk no medībām, vispirms plintes tiek ieslēgtas tajā. Tad – pirmais mēriņš. Kāpēc šādu piesardzību nevarētu attiecināt uz visu Jāņu viesu visu automobīļu atslēgām? Pārkāpts privātums? Kāds tur, Pēterīt, privātums, ja tev var ienākt prātā manu meitu saullēktā pavizināt? Ja tu vēl (vai vairs) neapjēdz, ka krietnā šmigā vienīgā pieļaujamā sportiskā izprieca ir kāršu zole. Pat novuss var kļūt bīstams – ņemsi vēl un ar kiju kādam aci izbakstīsi.
Tādēļ – automobīļus seifā! Un tad – līgo!
