Džeriņš: Lielākā motivācija spēlēt izlasē ir mana ģimene 1
Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Andris Džeriņš aizvadījis savu labāko pasaules čempionātu, septiņās spēlēs sakrājot piecus rezultativitātes punktus (1+4) un pelnīti saņemot balvu kā viens no trim labākajiem spēlētājiem komandā. Viņš atzīst, ka lielākā motivācija spēlēt izlasē ir ģimene.
“Zinot, ka spēle neko būtisku neizšķir, emocionāli nebija viegli sagatavoties, čempionāts iet uz beigām un spēki arī,” pēc zaudējuma pēdējā spēlē Norvēģijai (1:3) “LA” sacīja Džeriņš. “Rezultāts Maskavā nebija tāds, kādu gribējām, taču uzskatu, ka visu turnīru aizvadījām labā līmenī. Arī pret norvēģiem, ja neskaita tās astoņas minūtes otrajā periodā, kad visa komanda pazudām. Par to ir mazliet žēl un kauns, jo cīnījāmies katrā spēlē un momentā, neviens otram nevar pārmest, ka kāds negribēja. Tas ir pats galvenais. Visi zaudējumi ar vieniem vārtiem, tā kā svaru kausi bija līdzvērtīgi.
Rezultāts ir tāds pats kā pērn, bet tu piekrīti, ka tās ir dažādas 13. vietas?
Protams. Tīri teorētiski astotā vieta nav tālu, taču tas ir mazs mierinājums. Kas pietrūka? Divreiz uzvarēti bullīši, noturēta galotne pret Čehiju. Bet veicas jau stiprākajiem. Grūti uz emocijām salīdzināt, kas ir galvenās atšķirības no pagājušā gada komandas. Laikam tas, ka visi cīnījāmies un šajā kolektīvā nebija neviena pasažiera.
Kā vērtē savu sniegumu?
Tas ir tikai trešajā vietā pēc komandas un maiņas snieguma. Nekad nevari atzīt, ka esi labi nospēlējis, ja komanda zaudē, tā kā neko ārprātīgi pozitīvu nevaru pateikt. Mana maiņa? Miķelis satraumējās un tas mazliet pamainīja zīmējumu, bet Kaspars ienāca vietā – viņš jau ir meistars. Nevarētu teikt, ka spēlējām slikti, taču aizsardzībā varējām nospēlēt labāk un būtu vairāk uzvaru.
Arī pagājušajā gadā biji metošajā maiņā, bet šis čempionāts taču tev bija labāks?
Personīgā statistika ir otršķirīga, jo galvenie cipari ir uz tablo. Vārti un piespēles ir svarīgi un skaisti, taču mana spēle stipri neatšķīrās no pagājušā gada, centos tikpat stipri.
Ar brāli Gunti, kurš spēlējis vairākos pasaules čempionātos, turnīra laikā komunicēji?
Nē, zvani iznāk šausmīgi dārgi. Pāris īsziņas no Gunta ģimenes saņēmu, viņš ļoti jūt līdzi un ir mans lielākais fans un kritiķis.
Ko vari pateikt par savu vienaudzi Oskaru Cibuļski un Elvi Merzļikinu, kurus arī atzina par labākajiem komandā?
Tik daudz nobloķētus metienus no viena aizsarga – nekad dzīvē ko tādu nebiju redzējis. Ja jūs redzētu, kā izskatās Oskara ķermenis – kā leopardam, tikai ar ziliem plankumiem. Elvis? Komentāri lieki, viņš gandrīz Šveices līgu vinnēja. Puika ķer ripas. Iepriekšējās reizēs izlasē kaut kas līdz galam viņam neaizgāja, taču šoreiz bija ļoti noturīgs, stabils, stiprs tieši mentālā ziņā.
Tas, ka Rīgas “Dinamo” ar tevi pēc sezonas lauza līgumu, iedeva papildus niknumu, ekstra motivāciju gatavojoties čempionātam?
Nē, šī ir izlase, te nemaksā algu. Braucu ne jau sevis vai trenera dēļ, bet ģimenes dēļ – sievas, vecāku, kas mani audzināja. Kaut kas ir jāsniedz atpakaļ un tā es to varu izdarīt.
Kādas domas par nākotni?
Nav šobrīd nekādu domu, gribu aizbraukt pie sievas un meitas, tas arī viss. Par Rīgas “Dinamo” piedāvājumu neko nezinu, aģents strādā.
Varbūt esi nopelnījis lielāku līgumu nekā to, ko viņi lauza?
Dievs dod, protams – es neatteiktos. Tiklīdz kaut kas būs, visi zināsiet. Skaidrs, ka es labprāt turpinātu spēlēt mājās. Vai tad tu gribētu braukt uz Kazahstānu pastrādāt par preses sekretāru pie trenera Istomina?
