Dzeramais ūdens – vai gana labs? 0
Kas tikai viss atrodams tīrā un dzidrā ūdenī! Miljoniem baktēriju, dzelzs un dažnedažādas citas vielas. Kaut ūdens ir atspirdzinošs un garšīgs, kā zināt, vai tas ir arī veselīgs?
Ūdenim jābūt krietni piesārņotam, lai to sajustu, taču pastāvīgi uzturā lietots nekvalitatīvs ūdens var pamazām pasliktināt veselības stāvokli. Daudzas nevēlamas vielas netiek izvadītas no organisma, lieki noslogo un bojā aknas. Ja ūdenī ir baktērijas, vīrusi un pesticīdi, sekas nebūs ilgi jāgaida.
Parasti pieaugušam veselam cilvēkam ārsti iesaka diennaktī uzņemt vismaz pusotra litra šķidruma, tāpēc ļoti svarīgi lietot kvalitatīvu ūdeni.
Var ūdenim veikt ķīmiskās analīzes, kas atspoguļo tā stāvokli kopumā. Savukārt mikrobioloģiskie izmeklējumi atklāj, vai tajā nav savairojušies patogēnie mikroorganismi. Dažkārt vienlaikus ir izmainīti gan vieni, gan otri rādītāji.
Zināt, ko dzeram
Latvijā dzeramo ūdeni iegūst galvenokārt no pazemes ūdens avotiem, kur tas uzņem sevī dažādas vielas no iežiem zemes dzīlēs, kā arī no piesārņojuma. Visbiežāk pie mums ūdenī vērojams palielināts dzelzs, mangāna, amonija sulfātu un hlorīdu savienojumu saturs.
Pēc Veselības inspekcijas datiem, aptuveni trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju saņem centrālās ūdensapgādes sistēmas ūdeni, kura kvalitāte ne vienmēr visus apmierina.
Lai arī centralizētās ūdensapgādes sistēmas pēdējā laikā daudzviet ir ievērojami uzlabotas, kas ļauj droši dzert krāna ūdeni, tomēr ir arī novecojuši ūdens tīkli, kas var pasliktināt dzeramā ūdens kvalitāti.
Par centralizēti piegādātā ūdens kvalitāti atbild tā piegādātājs, taču privātmāju iemītniekiem, kuriem ir savs urbums vai aka, par to jārūpējas pašiem. Jārēķinās, ka arī dziļurbumu ūdens var saturēt nevēlamus piemaisījumus. Turklāt jāņem vērā, ka ūdens kvalitāte mēdz mainīties atkarībā no gadalaika un kaimiņu darbībām, kuru notekūdeņi var piesārņot dzeramo ūdeni.
Ja nolemts uzstādīt ūdens filtru, iepriekš vērts veikt iespējami plašāku analīzi, lai zinātu, ko tas satur. Tas viesīs skaidrību, vai pietiek ar lielveikalā nopērkamu plastmasas filtru vai arī vajadzīga nopietnāka ierīce. Tomēr pat labākais filtrs neaizturēs pilnīgi visus kaitīgos un nevēlamos piemaisījumus. Drošības labad ūdeni pirms lietošanas uzturā var novārīt, raugoties, lai temperatūra sasniegtu +100 °C. Tomēr arī vārīšana nav panaceja – tādējādi visi nevēlamie savienojumi netiek iznīdēti, daudzus tā neietekmē, turklāt kādi augstā temperatūrā savairojas pat vairāk.
Būtu vērts pārbaudīt arī pastāvīgi lietotu meža avotiņa ūdeni, jo, lai arī cik veselīgs šķistu, tajā var būt nevēlami mikroorganismi no satrunējušām lapām un dzīvnieku fekālijām.
Ja zināms, ka ūdens ir kvalitatīvs, to var uzglabāt ilgstoši, piepildot trauku līdz pat augšai, lai nepaliek vietas gaisam, un aizskrūvējot. Labāk to pildīt stikla traukā, nevis plastmasas pudelē.
Ķīmiskie elementi ūdenī
Ja nolemts pārbaudīt dzeramo ūdeni, var izvēlēties vispārēju ķīmisko un mikrobioloģisko analīžu paneli, kurā ietverti visi parametri, kas jānosaka, lai noskaidrotu, vai ūdens droši lietojams uzturā. Taču pēc pieprasījuma iespējams noteikt arī citu elementu saturu.
Viens no parametriem, kas liecina par ūdens iespējamo piesārņojumu, ir tā elektrovadītspēja – tīrs ūdens slikti vada elektrību.
Svarīgs rādītājs ir kopējā sārmainība (pH). Zemas sārmainības gadījumā ūdens ir skābs un izraisa metāla koroziju. Savukārt, ja tā ir augsta, ūdens kļūst duļķains.
Uz ūdens kopējo tīrības pakāpi norāda kopējais organiskā oglekļa daudzums.
Dzeramajam ūdenim Latvijā raksturīga paaugstināta cietība, kas nozīmē, ka tas satur daudz kalcija. Par laimi, ciets ūdens veselībai nekaitē, vienīgi rada nosēdumus un aplikumu ūdensapgādes sistēmās, caurulēs, bojā sadzīvē lietojamās ierīces.
Bieži ūdenī atrod arī palielinātu dzelzs daudzumu, kas sagādā raizes, ja tā koncentrācija pārsniedz 0,3 mg/l. Tad ūdens kļūst brūngans un negaršīgs, tajā rodas nosēdumi un nogulsnes, kas bojā santehniku.
Paaugstināts amonija jonu daudzums ūdenī norāda uz iespējamu bakteriālo, notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu.
Nitrītu un nitrātu joni liecina, ka ūdenī ir notekūdeņi vai mēslošanas līdzekļi.
Fosfors ir viens no galvenajiem elementiem augu un dzīvnieku augšanai un nav toksisks, ja vien tā saturs nav ļoti augsts.
Par lielu sulfātu jonu saturu ūdenī liecina rūgta, medikamentiem līdzīga ūdens garša, vecu olu aromāts. Lielā koncentrācijā tie, tāpat kā daudz kālija, var izraisīt kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus.
Gandrīz visi dabiskie ūdeņi satur hlorīda jonus, kas nelielā daudzumā nav kaitīgi.
Par paaugstinātu mangāna daudzumu liecina ūdens garšas, krāsas un smaržas izmaiņas. Ūdeni, kurā tas nepārsniedz 0,05–0,1 mg/l, pieļaujams izmantot uzturā.
Fluorīdi ūdenī ir vēlami, taču paaugstinātā koncentrācijā kaitē veselībai.
Cianīds jeb zilskābes sāls tajā var nokļūt no ražotnēm, piemēram, metālapstrādes, dzelzs un tērauda rūpniecības. Dzeramajā ūdenī tas pieļaujams ļoti zemā koncentrācijā.
Mikrobioloģiskās analīzes
Dzeramajā ūdenī nedrīkst būt zarnu nūjiņas (Escherichia coli) un enterokoki, kas ir ļoti izturīgi un ilgstoši spēj saglabāties ūdenī.
Pēc koliformu skaita var novērtēt ūdens apstrādes efektivitāti un tā izplatīšanas sistēmu tīrību. Savukārt mikroorganismu kopējais skaits ļauj spriest par ūdens piegādes sistēmas tīrību.
Dažkārt ūdenī atrod arī baktērijas legionellas (Legionella pneumophila), kas izraisa legionelozi jeb tā saukto leģionāru slimību. Tās ir ļoti izturīgas ārējā vidē un vairojas mākslīgos ūdens rezervuāros. Vēl biežāk tās atklāj privātmāju baseinos un burbuļvannās, gaisa kondicionēšanas sistēmās un citviet.
Smagie metāli un pesticīdi ūdenī
Ūdenī iespējams noteikt arī smagos metālus, piemēram, varu, hromu, svinu, kadmiju, arsēnu, dzīvsudrabu. Lielās devās smagie metāli izraisa saindēšanās pazīmes, taču, uzņemot tos mazā daudzumā, saindēšanās notiek lēni, pakāpeniski un nemanāmi.
Aizdomu gadījumā var pārbaudīt arī, vai ūdenī nav lauksaimniecībā lietojamo pesticīdu, to skaitā glifosāta palieku, kas uzkrājas augsnē, nokļūst ūdenī un kaitē cilvēka veselībai.
UZZIŅA
Akreditēto laboratoriju saraksts, kur var pārbaudīt dzeramā ūdens kvalitāti, atrodams: http://www.latak.lv.
Analīžu cenas, rezultātu saņemšanas laiks un veids katrā laboratorijā atšķiras. Par to un kā pareizi paņemt ūdeni paraugam, jāinteresējas izvēlētajā laboratorijā – tas darāms atšķirīgi atkarībā no tā, vai ūdeni ņem ķīmiskajām un mikrobioloģiskajām analīzēm, legionellu vai smago metālu un pesticīdu pārbaudei ūdenī.
KONSULTĒJIS E. GULBJA LABORATORIJAS ĀRSTS DIDZIS GAVARS
