Džeralda Forda precedents jeb no Ričarda Niksona līdz Vladimiram Putinam 0
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Faktiski katrs cilvēks nomirstot paņem kapā sev līdzi kādu noslēpumu – kaut ko tādu, kas bija zināms viņam vienīgajam. Vairākumā gadījumu šis noslēpums ir vai varētu būt interesants tikai aizgājēja tuviniekiem. Taču tad, kad no dzīves aiziet tas, kurš tajā ieņēmis salīdzinoši būtisku vietu, viņa noslēpums spēj intriģēt daudzus. Vēsture sarūpējusi apjomīgas grāmatas, kurās apkopoti šādi pirmsnāves izteicieni un ar tiem saistītie komentāri. Tostarp daudz kas tā arī paliek neatklāts…
38. ASV prezidents Džeralds Fords no dzīves šķīrās 2006. gada 26. decembrī savā Kalifornijas mājā, būdams pie pilnas apziņas. Taču par viņa pēdējiem šīs pasaules vārdiem neviens neko nav paudis. Starp citu – tāpat kā par precīziem viņa nāves iemesliem. Tostarp zināms, ka dzīve viņam izrādījās itin labvēlīga, pat žēlsirdīga: piedalījās karā un palika dzīvajos; pret viņu veikti divi atentāti, abas reizes viņš spēja izvairīties no bojāejas; viņš uzstādīja bijušo amerikāņu prezidentu ilgdzīvošanas rekordu, nodzīvojot 93 gadus un 166 dienas, tādējādi par 45 dienām pārspējot Ronalda Reigana sasniegumu; taču arī viņa politiskais mantojums nav viennozīmīgi vērtējams.
Ne gluži nejaušs prezidents
Fordu dēvēja par “nejaušo prezidentu”. Viņš nekad nebija atklāti izrādījis prezidenta ambīcijas un valsts galvenās personas amatu ieņēma tikai apstākļu sakritības rezultātā. Viņš ir 13 reizes ievēlēts Pārstāvju palātā, deviņas no tām bijis republikāņu frakcijas līderis. Bet 1973. gada augustā, cenšoties paglābties no apsūdzībām kukuļņemšanā, naudas atmazgāšanā un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, demisionēja prezidenta Ričarda Niksona administrācijas viceprezidents Spiro Egņū. Tādējādi automātiski stājās spēkā iepriekš nekad neizmantotais, pirms sešiem gadiem ratificētais ASV Konstitūcijas 25. labojums. Tas pauda: vakanci aizpilda prezidents, par viceprezidentu nozīmējot paša izvēlētu personu. Tādos gadījumos nerīko speciālas vēlēšanas – izvirzīto personu apstiprina ar vienkāršu balsu vairākumu abās Kongresa palātās.
Niksonam bija vajadzīgs cilvēks ar puslīdz labu (amerikāņu izpratnes demokrātijā mēdz arī lietot mīklaino jēdzienu “nevainojamu”) reputāciju. Viņš izvēlējās Džeraldu Fordu. Jau pēc gada labi zināmu iemeslu dēļ savas pilnvaras bija jānoliek pašam Niksonam, un Fords tagad jau pilnā mērā atbilstoši Konstitūcijai sāka pildīt valsts augstākā vadītāja pienākumus. Šoreiz pat nekāda apstiprināšana nebija vajadzīga, jo Konstitūcija neparedz ārkārtas prezidenta vēlēšanas – par prezidentu uz atlikušo četrgades laikposmu kļūst viceprezidents. Savukārt par savu viceprezidentu, atkal personīgi izvēloties, Fords iecēla Ņujorkas gubernatoru Nelsonu Rokfelleru. Tādā veidā pirmo reizi ASV vēsturē valsts prezidenta un viņa mantinieka krēslos iesēdās cilvēki, par kuriem neviens nekad vēlēšanās nav nodevis savas balsis.
Pilnā mērā apzinoties apšaubāmo leģitimitāti, Fords inaugurācijas runā amerikāņiem teica, ka nebūs neviena spēka interešu paudējs, izņemot pašas tautas un valsts intereses. “Ir situsi mūsu vēstures stunda, kas mulsina mūsu prātus un padara tramīgas mūsu sirdis. Tāpēc par savu svarīgāko pienākumu uzskatu parakstīt iepriekš nebijušu vienošanos ar saviem tautiešiem… Pilnā mērā apzinos faktu, ka jūs neesat mani ievēlējuši, tāpēc lūdzu, lai jūs mani šajā amatā apstiprinātu ar savām lūgsnām. Ceru, šī nebūs jūsu pēdējā lūgšana. Jūs neesat mani ievēlējuši aizklātā balsošanā, bet es neesmu devis nekādus slepenus solījumus, lai iegūtu šo amatu. Es nerīkoju nevienu kampaņu – ne prezidenta, ne viceprezidenta amata iegūšanas sakarā. Es neesmu parakstījis nevienas partijas programmu. Uzsākot šo sevišķi sarežģīto darbu, neko neesmu parādā nevienam vīrietim un tikai vienai sievietei – savai mīļotajai sievai. Neesmu tiecies iegūt šo milzīgo atbildības nastu, taču netaisos arī no tās izvairīties.”
Fords kļuva par prezidentu smagas politiskās krīzes brīdī, kam grūti atrast vēsturisko analogu. Vēlākais ASV viceprezidents Diks Čeinijs, kurš tajā laikā tikai uzsāka savu karjeru administrācijā, atvadu runā pie Forda kapa neskopojās ar spēcīgiem izteicieniem, cenšoties iespējami trāpīgāk raksturot tolaik valdošo atmosfēru Vašingtonā: “Tas bija blēdīgu runu un ļaunas gribas laiks. Ļaunais nolūks jau bija nodarījis valstij pietiekami lielu kaitējumu un pārliecinoši alka gūt vēl vairāk. Tam visam pienāca beigas mirklī, kad Džeralds Fords uzlika roku uz Bībeles un zvērēja atbalstīt un aizsargāt ASV Konstitūciju.”
Votergeitas komplekss Vašingtonā.
Ļaunums… Lieta par ielaušanos Demokrātiskās partijas nacionālās komitejas galvenajā mītnē Vašingtonas viesnīcā “Votergeita” sākās ar to, ka 1972. gada jūnijā viesnīcas naktssargs uz durvīm, kas veda no pazemes garāžas uz iekšējām kāpnēm, atklāja līmlentes gabalu, kas pielīmēts tā, lai durvis neaizcirstos. Viņš nolēma, ka durvis pusvirus atstājuši apkopēji, tāpēc aizvēra tās. Taču jau nākamās apgaitas laikā viņš konstatēja, ka tās atkal ir iepriekšējā stāvoklī. Apsargs nekavējoties izsauca policiju, kas atklāja un arestēja piecus nelūgtos viesus. Viņi bija slepus iekļuvuši demokrātu telpās, lai pārbaudītu šeit agrāk uzstādītās noklausīšanās “vabolītes”. Uzstādīšanas procesā bija pieļautas kaut kādas kļūdas, un aparatūra nezin kāpēc nedarbojās.
Pulicera balvas laureāts Bobs Vudvords (attēlā) kopā ar Karlu Bernšteinu Votergeitas skandālu atklāja ne tikai laikraksta “Washington Post” lasītājiem, bet arī atspoguļoja grāmatā “Visi prezidenta vīri”.
Izmeklēšana ātri uzgāja pēdas, kas veda taisnā ceļā uz Balto namu, taču laikraksta Washington Post žurnālistiem Bobam Vudvordam un Karlam Bernšteinam vajadzēja vismaz divus spriedzes pilnus gadus, lai aizkļūtu līdz pašam prezidentam.
Tostarp lieta par noklausīšanās ierīcēm izrādījās tikai leduskalna redzamā daļa. Faktiski runa bija par smagu konstitucionālo apvērsumu: Niksons savā aparātā bija izveidojis Kongresam nepakļautu specdienestu, tādu kā personīgo izmeklēšanas kantori, turklāt uzskatīja, ka rīkojies pilnā mērā likumīgi, atsaucoties uz allaž bezgalīgi staipāmo nacionālās drošības interešu jautājumu. Kad jau bija piespiests pie sienas, viņš drudžaini metās novākt pēdas un atteicās nodot Kongresa rīcībā magnetofona lentes, kurās bija ierakstītas viņa sarunas ar padomdevējiem. Tomēr tad, kad jau bija pilnībā iedzīts stūrī, Niksons pieņēma lēmumu par pirmstermiņa pilnvaru nolikšanu.
Fords glābj Niksonu
Amerikāņi noticēja stāstam par Forda neangažētību. Viņa pirmais prezidenta amatā pavadītais mēnesis vārda vistiešākajā nozīmē bija viņa medusmēnesis. Tomēr jau 1974. gada 8. septembrī nosacītā vispārējā idille izbeidzās. Sēžot pie sava galda Baltā nama Ovālajā kabinetā, viņš teica amerikāņiem: “Dāmas un kungi! Esmu pieņēmis lēmumu, ko uzskatu par nepieciešamu darīt jums zināmu tūlīt pēc tā, kad gan ar prātu, gan sirdi esmu sapratis, ka tas ir pareizs lēmums.” Viņš atklāja, ka vadījies no savas izpratnes par to, kas ir valsts intereses. Proti, Niksona rīcības izmeklēšanas turpināšana un iespējamā tiesāšana mieru nekādā gadījumā nenesīšot. “Es dziļi ticu, ka katrs amerikānis neatkarīgi no viņa ieņemamā posteņa ir vienādi atbildīgs likuma priekšā. Katrā ziņā ne Dieva, ne cilvēka radītais likums nerēķinās ar atsevišķu cilvēku sabiedrisko stāvokli. Taču likums rēķinās ar realitāti.”
Vārdu sakot, Fords centās pārliecināt amerikāņus, ka esošajā sabiedriskajā atmosfērā Niksona rīcības izmeklēšanas turpināšana un iespējamā tiesāšana nebūtu bezkaislīga, tāpēc nav ne mazāko cerību, ka uzvarēs taisnīgums. “Esmu pārliecināts, ka šobrīd galvenā atbildība gulstas uz maniem pleciem, un tādos apstākļos es nedrīkstu balstīties tikai uz sabiedrisko viedokli, jo tas varētu traucēt man atrast vispareizāko atbildi… Ar visu savu sirdi un dvēseli un nevis kā prezidents, bet gan kā paklausīgs Dieva vergs es ticu, ka mani pašu tiesās bez žēlastības, ja nebūšu bijis žēlsirdīgs…” Pēc šā mazliet dīvainā ievada Fords pavēstīja tautai par savu lēmumu atbrīvot Niksonu no kriminālatbildības par jebkuru rīcību, ko viņš būtu pastrādājis, esot prezidenta amatā.
Forda reitings acumirklī ievērojami kritās. Viņš vairs nekad nesasniedza iepriekšējos rādītājus, neskatoties uz dažiem viņa administrācijas arī vērā ņemamajiem gan iekšējās, gan ārējās politikas sasniegumiem. Un 1976. gada prezidenta vēlēšanās viņš pārliecinoši zaudēja ne īpaši spožajam demokrātam Džimijam Kārteram…
Indulgence tādā kā krievu stilā
Amerikāņi šādu Forda rīcību nešaubīgi uztvēra kā parasto aizkulišu darījumu, kurā viņam bija jāsamaksā par nokļūšanu prezidenta amatā. Un šeit jau var vilkt dažādas paralēles. Iespējams, šo vispārnacionālā pazemojuma sajūtu baudījuši arī krievi – arī viņi piedzīvojuši tā dēvēto indulgences izsniegšanu pirms termiņa savu amatu atstājošam priekšgājējam. Krievi ar tādu varas pārmantošanas shēmu reāli iepazinās 1999. gada 31. decembrī. Tajā dienā, tieši pusdienlaikā, pusgadu pirms oficiālām savu prezidenta pilnvaru otrā termiņa beigām no visa atteicās Krievijas prezidents Boriss Jeļcins. Un par prezidenta amata pienākumu pildītāju kļuva Vladimirs Putins, kurš tur atrodas vēl joprojām, arī pēc divām desmitgadēm, un kurš jau tajā pašā dienā oficiāli parakstīja lēmumu jeb ukazu par Jeļcina un viņa tuvinieku jeb ģimenes juridisko neaizskaramību.
Jau izskanējis daudz visdažādāko komentāru par šo tēmu, taču pētnieki allaž uzsver, ka šeit bieži vien dominē divas galvenās un ļoti būtiskās kļūdas. Pirmā – ukazs par Jeļcina neaizskaramību bija pirmais dokuments, ko parakstīja Putins, esot jaunajā amatā. Otrā – šī imunitāte patiešām attiecināma uz visiem bijušā prezidenta ģimenes locekļiem. Patiesībā pirmais bija ukazs Nr. 1762 (nomainoties valsts pirmajai personai, dokumentu numerācija nemainījās) “Par pagaidu Krievijas Federācijas prezidenta pienākumu pildīšanu”, ko veidoja tikai viens teikums: “Sakarā ar Krievijas Federācijas prezidenta Borisa Jeļcina atkāpšanos un saskaņā ar Krievijas Federācijas Konstitūcijas 92. punktu esmu stājies pie pagaidu prezidenta pienākumu pildīšanas kopš 1999. gada 31. decembra pulksten 12.00.” Savukārt ukazu par neaizskaramību Putins parakstīja tajā pašā dienā mazliet vēlāk, un tam piešķirts 1763. numurs un nosaukums “Par piešķirtajām garantijām Krievijas Federācijas prezidentam, kurš pārtraucis savu pilnvaru pildīšanu, un viņa ģimenei”. Turpmāk tieši šī viņa ģimenes pieminēšana ukaza nosaukumā radīja iespaidu, ka arī uz viņiem visiem attiecināmas imunitātes garantijas, lai gan pats ukazs patiesībā Jeļcina ģimenes locekļiem piešķīra tikai virkni materiālo labumu un gluži noteiktu specapkalpošanu, neko vairāk.
Par imunitāti pret juridisko atbildību vēstot ukaza punkts 1.D: “Savas pilnvaras nolikušais Krievijas Federācijas prezidents bauda neaizskaramību. Savas pilnvaras nolikušais Krievijas Federācijas prezidents nav saucams pie kriminālās vai administratīvās atbildības, viņu nedrīkst aizturēt, arestēt, pakļaut kratīšanai, nopratināšanai vai jebkādai citai pārbaudei. Savas pilnvaras nolikušā Krievijas Federācijas prezidenta neaizskaramība attiecināma uz viņa aizņemtajām apdzīvojamām platībām un dienesta telpām, viņa izmantotajām transporta vienībām, sakaru līdzekļiem, viņam piederošajiem dokumentiem un bagāžu un viņa saraksti.”
Pētnieki uzsver, ka neesot viegli izskaidrot šā “D” punkta rašanos. Abas galvenās darbojošās personas atstājušas pēctečiem savas atmiņas par prezidenta pilnvaru nodošanu. Abi teksti ir visnotaļ līdzīgi, turklāt dialogu replikas bieži vien sakrīt vārds vārdā, turklāt Putina grāmata–intervija “No pirmās personas” iznāca 2000. gada 13. martā, savukārt Jeļcina grāmata “Prezidenta maratons” – tā paša gada 9. oktobrī. Taču par visus visvairāk interesējošo tēmu memuāristi – gluži kā sarunājuši – nav bilduši ne vārdiņa.
Pirmais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins (pa kreisi) ar savu pēcteci Vladimiru Putinu 2000. gada 7. maijā pēc Putina stāšanās jaunajā amatā. Nododot prezidenta zvērestu, Putins solīja apvienot nāciju, atlīdzināt tautai par uzticību un rūpēties par valsti…
Jeļcina memuāros pārsteidzošākā ir slepenība, kādā viņš ietērpis savu jau pieņemto lēmumu: “Šausmīgi gribas ar kādu parunāt. Taču nevaru. Ja šī informācija izplatīsies, zudīs viss nepieciešamais efekts. Zudīs visa šā soļa morālā, cilvēciskā un politiskā jēga. Zudīs šā lēmuma enerģētika.” Un vēl: “Es aizeju apzināti, labprātīgi. Šajā rīcībā ieguldu visu savas politiskās gribas spēku. Tāpēc jebkura informācijas noplūde, jebkādi pārspriedumi, jebkuras prognozes un pieņēmumi par astoņdesmit vai deviņdesmit, nē – par visiem simts procentiem līdz nullei samazinās tās rīcības nozīmīgumu, kādu grasos veikt.” Un vēl: “No žaketes iekškabatas es paņemu savu plānu, atbilstoši kuram šodien dzīvošu. Lapiņa ir saburzījusies. Bet nekad neesmu varējis ciest saburzītus dokumentus. Cenšos to izgludināt, nolieku uz galda. Piesedzu to ar mapīti. Katram gadījumam, lai kāds to priekšlaikus neierauga…”
Patiešām, kāpēc gan tik milzīga slepenība? Kāpēc prezidents tik ļoti baidās no nezin kādiem glūniķiem pats savā kabinetā? Par kādu tādu “zaudēto enerģētiku” viņš runā? Kāpēc informācijas noplūde varētu likvidēt atkāpšanās nozīmīgumu? Katrā ziņā tas ir ļoti dīvains, neviennozīmīgi vērtējams teksts… Un tad vēl šī frāze par to, ka Jeļcins bijis spiests sakopot visu savu politisko gribasspēku, lai piespiestu sevi veikt šo soli. Tai nav iespējams nenoticēt. Cik ļoti lielā mērā tā sabalsojas ar Ričarda Niksona frāzi: “Ikviena mana organisma šūna pretojas priekšlaicīgajai aiziešanai no šā amata!” Tas tāpēc, ka savulaik, lai iegūtu šo varu, ieguldīti titāniski pūliņi, un tagad šķietami ne par ko no tās tik viegli jāatsakās.
Par savas atkāpšanās juridisko sagatavošanu Jeļcins runā ļoti izvairīgi – “devu rīkojumu izpildīt atbilstošus ukazus”; “31. no rīta biju norūpējies par to, kur tad ir visi šie svarīgie ukazi”… Paga, paga! Tātad – ukazi, nevis viens ukazs! Ir skaidrs, ka ukazs par imunitāti jau laikus gatavots vienotā paketē. Divas dienas pirms atkāpšanās, 29. decembrī, prezidents ar mantinieku apspriež plāna detaļas un rīcības konsekvenci: “Uzstāšanās televīzijā, ukazu parakstīšana, kodolčemodāniņa nodošana, tikšanās ar spēka struktūru vadību… Putins man ļoti patīk. Kā viņš reaģē, kā koriģē atsevišķus šā plāna punktus – viss ir precīzi un ļoti konkrēti.”
Savu ukazu par pilnvaru nolikšanu Boriss Jeļcins parakstīja aptuveni 9.30 no rīta, ko tūlīt pat Putina un viņa palīgu klātbūtnē skaļi nolasīja. Tikai tad ierakstīja televīzijas uzrunu tautai. No Jeļcina grāmatas netop skaidrs, kad un kurā mirklī savus ukazus parakstīja Putins. Taču šāda rakstura secīgums tomēr ir ārkārtīgi svarīgs. Ja spriežam pēc Jeļcina teiktā, tad viss bijis paveikts jau iepriekš, jo mantinieks pats bija koriģējis notikumu scenāriju.
Bet vispār āķis slēpjas amizantajā faktā, ka vispirms vienam ir jāaiziet, lai kāds cits varētu atnākt un kaut ko parakstīt. Katrā ziņā tikai “pēc tā”, bet ne vienlaikus vai – vēl jo mazāk – jau laikus, kaut kad iepriekš. Un kas būs, ja “vecais” pēdējā mirklī pārdomā? Lai gan, no otras puses raugoties, ir skaidrs: nevarētu gaidīt no Zjuganova – vai kurš tur vēl bija potenciālais 2000. gada prezidenta vēlēšanu favorīts, kamēr nebija uzradies Putins – un visiem citiem, kuri jau centušies impīčmenta kārtā un visādi citādi nobīdīt Jeļcinu no prezidenta krēsla, ka viņi varētu kaut vai iepīkstēties par grēku atlaišanu.
Putins nekad nav vēlējies runāt par šo kutelīgo jautājumu. Toties viņam azotē allaž ir atbilde uz jautājumu par to, ko viņš īsti domā par atsevišķām Jeļcina galma personām un personībām: “Ir zelta likums, jebkuras demokrātiskas sistēmas stūrakmens, un to sauc par nevainības prezumpciju.”
Kurš paliek bez indulgences
Putina memuārintervijā valsts pirmās personas atbildības tēma kā tāda vispār skarta ārkārtīgi pavirši – faktiski tikai saistībā ar finansiālajām ļaunprātībām, ko pieļāvis Vācijas federālais kanclers Helmuts Kols. “Tik spēcīgs līderis, un tāds skandāls pēc aiziešanas! Vai nav dīvaini?” jautā žurnālists. Putins atbild: “Nekā dīvaina. Kāds līderis, tāds arī skandāls. Patiesībā viņš kļuvis vājš, tāpēc viņu tagad vienkārši piebeidz. No viena līdera, lai arī viņš būtu tik spēcīgs, kāds ir Kols, sešpadsmit gadu laikā nogurs jebkura tauta, pat tik stabila, par kādu uzskata vāciešus.” Šeit jāpiebilst, ka pašam Putinam tobrīd vēl nebija aiz muguras jau 16+ valsts prezidenta krēslā pavadītu gadu…
Bijušā valsts vai valdības vadītāja atbrīvošana no kriminālatbildības pasaules praksē nav reta parādība. Tiesa, parasti šī imunitāte ir ierobežota: tā attiecināma tikai uz to periodu, kurā attiecīgā persona ieņēma augsto valsts amatu, un tikai uz tām darbībām, kas saistītas ar amata pienākumu pildīšanu. Korupcijas lietas šajā kategorijā parasti neietilpst, jo tā ir kliedzoša varas ļaunprātīga izmantošana un tāpēc parasti bijušos valstu līderus tiesā tieši par šiem noziegumiem. Šeit gan laikam būs jānoliek maliņā revolūcijas un valsts apvērsumi, kā arī tie precedenti, kad bijušos valsts vadītājus sauc pie atbildības starptautiskās tiesvedības instances. Tas jau ir kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci jautājums, un tādos gadījumos personīgā imunitāte nav spēkā.
Savukārt Helmuts Kols ir tikai viens vārds pietiekami garā sarakstā. Tajā atrodams arī bijušais Itālijas premjers Silvio Berluskoni, kurš aiz sevis joprojām velk iespaidīgu kriminālo apsūdzību virteni, tostarp par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, policistu, tiesnešu un citu amatpersonu kukuļošanu un tamlīdzīgām izrīcībām. Tur ir arī bijušais Francijas prezidents Žaks Širaks, kurš vajāts par korupciju laikā, kad viņš bija Parīzes mērs. Trūkties dabūja arī Izraēlas prezidents Moše Kacavs, kuram bija jāatbild – ne vairāk un ne mazāk! – par izvarošanu un vairākkārtēju seksuālu uzmākšanos. Un tamlīdzīgi.
Bijušais Dienvidkorejas prezidents Ro Tevū pie Seulas krimināltiesas 1995. gada 18. decembrī. Sākotnēji viņu apsūdzēja korupcijā, bet vēlāk arī nodevībā par vardarbīgu studentu nemieru apspiešanu Kvandžu pilsētā 1980. gada maijā.
Tiesa, jau ievērojami īsāks ir šajos “starptautiskajos tribunālos” reāli sodīto saraksts. Var minēt bijušo Dienvidkorejas prezidentu Ro Tevū, kurš savu valsti ieveda pasaules ekonomisko līderu saimē, taču 1993. gadā, tūlīt pēc pilnvaru termiņa izbeigšanās, viņu arestēja, apsūdzot korupcijā, kam vēlāk pievienojās arī apsūdzība nodevībā – par viņa īpašo lomu studentu nemieru vardarbīgā apspiešanā Kvandžu pilsētā 1980. gada maijā. 1996. gada augustā kopā ar savu priekšgājēju Čunu Du Hvanu, kurš tomēr bija nospēlējis galveno lomu Kvandžu notikumos, Ro Tevū tiesāja, un viņš saņēma 22,5 gadu ieslodzījumu. Protams, advokāti spriedumu pārsūdzēja, un to samazināja līdz 17 gadiem, bet 1998. gadā prezidents Kims De Džuns viņu jau pilnībā apžēloja.
ASV prezidents Bils Klintons centās izvairīties lietā par Polas Džonsas prasību pret viņu, izmantojot izpildvaras vadītāja imunitāti, taču Augstākā tiesa lēma, ka esošajam prezidentam jāatbild par civilprasībām, nesagaidot pilnvaru termiņa izbeigšanos. Labi zināms, ka par šīs epopejas centrālo epizodi kļuva tā dēvētā “Monikas Levinskas lieta”. Nu un par ASV un virknes tās sabiedroto valstu militārpersonu un augstāko vadītāju nesaukšanu pie atbildības par reāliem kara noziegumiem no Japānas civiliedzīvotāju kodolbombardēšanas līdz miljoniem bojāgājušo mūsdienu “misijās” visā pasaulē šeit vispār nerunāsim.
Bijušais Serbu Republikas prezidents Radovans Karadžičs kopš 2008. gada atrodas Starptautiskā tribunāla apcietinājumā, jo pret viņu izvirzītas apsūdzības kara noziegumos.
2008. gadā Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdeva apcietināšanas orderi Sudānas prezidentam Omāram al Bašīram, apsūdzot viņu kara noziegumos, noziegumos pret cilvēci un genocīdā. Omārs al Bašīrs bija pirmais politiķis, ko nodeva starptautiskajai kriminālvajāšanai, pildot valsts vadītāja pienākumus.
Bijušajam Bosnijas serbu armijas komandierim Ratko Mladičam 2017. gada 22. novembrī Hāgas tribunāls piesprieda mūža ieslodzījumu, atzīstot viņa vainu genocīdā un kara noziegumos Bosnijas kara laikā.
Forda precedenta līdzība ar Jeļcina precedentu
Tātad atgriezīsimies pie Forda. Viņa atmiņu grāmatas nosaukums ir “Laiks ārstēt”. Tas esot Ekleziasta citāts: “Visam savs laiks, un laiks katrai lietai zem debesīm: laiks dzimt un laiks mirt; laiks stādīt un laiks izraut iestādīto; laiks graut un laiks būvēt.” Bet tomēr ir jautājums: cik cēlsirdīgi bija visi Forda motīvi? Vienā no savām pēdējām intervijām viņš teicis: “Es biju spiests 100 procentus sava laika veltīt 260 miljonu amerikāņu problēmām. Taču pirmajā savas prezidentūras mēnesī 25 procentus laika tērēju sarunām ar juristiem, kuri skaidroja, kas man jādara un kas nav jādara ar Niksona dokumentiem un ierakstu lentēm. Beigās nolēmu, ka valstij būs labāk, ja savu rakstāmgaldu attīrīšu no Niksona problēmām un veltīšu visu laiku tikai valstij.” Intervētājs viņam pārjautā: “Par visu to jums bija jāsamaksā visnotaļ augsta politiskā maksa?” Fords piekrita: “Bez šaubām. Taču man jums jāsaka, ka šajā valstī nekad nav trūcis tādu cilvēku, kuri neieredzēja Niksonu un kuri šā iemesla dēļ nekad un nekādos apstākļos man nepiedos.”
Šīs drāmas izšķirošo epizodi aprakstījis arī galvenais Votergeitas skandāla atmaskotājs Bobs Vudvords, kurš allaž izcēlies ar aizdomīgi un pārsteidzoši labu informētības pakāpi.
“1974. gada 1. augusts. Pulksten 3:30 pēcpusdienā Niksona aparāta vadītājs Aleksandrs Heigs iegāja viceprezidenta kabinetā. Viņš izskatījās norūpējies un satraucies.
– Viceprezidenta kungs, vai esat gatavs jau tuvākajā laikā ieņemt prezidenta amatu? – viņš jautāja. – Izmeklēšanas atklātās jaunās magnetofona lentes ļauj Niksonu apsūdzēt pierādījumu slēpšanā…
Fords bija satriekts.”
Heigs izklāstījis sešus iespējamās rīcības scenārijus, kurā bija arī variants, ka Niksons apžēlo pats sevi. Visnotaļ eksotisks variants, bet – teorētiski iespējams! Redz, Konstitūcija pauž, ka prezidentam piemīt tiesības apžēlot jebkurā jautājumā, izņemot impīčmentu. Visā ASV vēsturē vēl nebija radušās tādas tiesiskās kolīzijas, un šīs tēmas sakarā nav arī nekādu tiesas lēmumu, bet konkrēto frāzi var dažādi interpretēt, tostarp arī tā, ka ne tikai Niksons nevar apžēlot pats sevi, bet viņu nevar apžēlot arī Fords. Bet tur jau tā lieta, ka impīčmenta procedūra nebija īstenota pilnībā līdz galam un nebija arī pieņemts nekāds lēmums par to, vai Niksona rīcība dod pietiekamu pamatojumu impīčmenta ierosināšanai.
Viens no Heiga piedāvātajiem scenārijiem paredzēja Niksona labprātīgu pirmstermiņa atkāpšanos apmaiņā pret Forda solījumu viņu apžēlot. Heigs iesniedza Fordam apžēlošanas teksta projektu, kurā faktiski trūka tikai Forda paraksta un Niksona vārda vajadzīgajās vietās. Citiem vārdiem sakot, Heigs vēlējās, lai Fords paraksta apžēlošanas rakstu vēl pirms stāšanās pie prezidenta pienākumu pildīšanas.
Heigs noliedzis, ka savulaik piedāvājis šādu darījumu. Neilgi pēc Forda bērēm viņš sniedza interviju telekompānijai CBS, kurā teica: “Kālab gan viens prātīgs cilvēks, kurš tikko izdzirdējis, ka kļūs par prezidentu, pēkšņi ar visu riskēs un piekritīs tāda rakstura darījumiem? Viņš taču labi saprata, ka jebkurā gadījumā kļūs par prezidentu. Lai to apjēgtu, zināt, nezin kādas lielās prāta spējas nav nepieciešamas…” Tomēr šajā intervijā Heigs aizmirsis vai arī tikai izliekas, ka aizmirsis to, ka pilnībā visos sešos viņa piedāvātajos attīstības scenārijos nebija droši paredzēts, ka Niksons atbrīvo vietu Fordam.
Saņēmis apžēlošanas projektu, Fords vispirms sasauca savu padomnieku sapulci. Visi vienotā kopkorī apgalvoja, ka tam nedrīkst piekrist. Tad Fords veica mēģinājumu izvirzīt Niksonam papildu nosacījumus: viņam publiski jāatzīst sava vaina. Taču juristi izskaidroja, ka tāda atzīšanās būtībā nav nepieciešama, jo fakts, ka Niksons pieņem apžēlošanu, formāli nozīmē arī to, ka viņš daļēji it kā būtu atzinies.
Iespējams, daudziem vēl būs spilgtā atmiņā, ka tieši šāds arguments izskanēja arī attiecībā uz tā dēvētajiem “gē-kā-čē-pē-istiem” jeb pret Gorbačovu vērstā puča augstākajiem vadītājiem 1991. gada apvērsumā, kurus ļoti drīz bez tiesāšanas atbrīvoja “saistībā ar amnestiju”. No šīs amnestijas atteicās tikai ģenerālis Vareņņikovs, panākot, ka notiek tiesas process, kurā viņu pilnībā attaisnoja. Bet, cik zināms, līdz pat šai dienai neviens no vēl dzīvajiem pučistu vadoņiem sevi par vainīgu nav atzinis…
Patiesībā tieši tas pats notika arī gadījumā ar Niksonu: līdz pat pēdējam elpas vilcienam viņš nenoguris atkārtoja, ka vienmēr un visur taisnība bijusi viņa pusē. Tomēr vienā ļoti nopietnā jautājumā saistībā ar Niksona apžēlošanu Fords palika nelokāms, proti – viņš neļāva Niksonam iznīcināt viņu pašu atmaskojošos magnetofona ierakstus. Pateicoties tieši šīm lentēm, šodien par Votergeitas lietu zināms krietni vien vairāk, nekā pat visinformētākie ļaudis zināja tolaik.
Ir arī tāds jautājums: bija vai nebija Niksons pelnījis tiesāšanu un cietumu? Viss liecina – nešaubīgi bija. Vai tas nozīmē, ka Fordam nebija taisnība? Bobs Vudvords: “Manuprāt, Fords tomēr rīkojās gudri. Iedomājieties: pret Niksonu ierosināta lieta, būs tiesa, jau ir skaidrs, ka viņam draud reāls cietumsods, valstij jāgaida vēl aptuveni viens vai divi gadi… Mums patiešām bija nepieciešams tam visam pārkāpt pāri un atstāt sev aizmugurē, un Fords – gods un cieņa viņam – intuitīvi to nojauta. Ārkārtīgi daudz cilvēku viņam teica – nedari tā. Savstarpēji cieši saistīti ļaudis Baltajā namā runāja – pakonsultējies ar Kongresu, vērsies pie tautas… Viens viņa padomnieks pat teica tā: “Tikai pasakiet viņiem, ka jūs vēl neko neesat nolēmis.” Taču viņš atbildēja: “Bet es taču esmu izlēmis…”” Katrā ziņā viņš bija turējis doto vārdu un necentās izvairīties no atbildības.
… Savukārt Putina parakstītais ukazs Nr. 1763 “Par garantijām prezidentam…” zaudēja spēku jau 2001. gada 12. februārī. Un šajā dienā stājās spēkā tāda paša nosaukuma federālais likums 12-F3. Protams, tas jau bija attiecināts vairs ne tikai uz Borisu Jeļcinu, bet arī visiem Krievijas prezidentiem, kuri atstās savu posteni pēc viņa. Šā likuma 3. pants ieviesa ierobežotu bijušā prezidenta imunitāti. Tagad viņu nedrīkstēja tiesiski vajāt tikai par “lietām, kas bijušas saistītas ar viņa prezidenta amata pienākumu pildīšanu”, bet šā 3. panta 2. punkts paredzēja, ka gadījumā, ja bijušais valsts vadītājs veicis smagu noziegumu, šī neaizskaramība viņam anulējama…
Lēmumu par imunitātes noņemšanu pēc ģenerālprokurora pieprasījuma pieņem Krievijas Federācijas Valsts dome, un to apstiprina Federācijas Padome. Ja viena vai pat abas palātas atsaka imunitātes noņemšanu bijušajam prezidentam, šis lēmums vairs nav pārsūdzams, un tas automātiski pārtrauc visas iepriekš veiktās izmeklēšanas darbības. Un, tagad dažādos aspektos runājot par Krieviju, izskatās, ka dažādu garantiju dažam labam ir atliku likām. Faktiski tieši tāpat, kā tas ir saistībā ar amerikāņu prezidentiem.
