Māris Zanders: Džentlmeņu vienošanās un vēss aprēķins 0
Šonedēļ valdošajā koalīcijā ietilpstošā partija “Attīstībai/Par” (“AP”) paziņoja, ka atbalstīs Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita kandidatūru Valsts prezidenta amatam. Iepriekš izskanēja, ka “AP” koalīcijas partneru – Nacionālās apvienības un Jaunās konservatīvās partijas – atbalstīto Levitu uzskata par cienījamu, tomēr liberāļu garšai pārāk konservatīvu cilvēku, tādēļ varētu izvirzīt arī savu kandidātu.
Pat ja tas nozīmētu tikai papildu kandidātu debates un favorīts galu galu vienalga būtu Levits.
Nedomāju, ka “AP” lēmums Levitu tomēr atbalstīt saistāms ar bažām par to, ka alternatīvas piedāvāšana radītu liekas problēmas koalīcijai, kas tāpat joprojām netiek pāri iešūpošanās un pieslīpēšanās periodam. Ticamāk, liberāļi secinājuši, ka sava kandidāta virzīšana vienkārši nedotu vērā ņemamus ieguvumus.
Piemēram, nav grūti iedomāties, ka pat puslīdz saturīgas kandidātu debates par “vērtībām” daļā sabiedrības izraisītu īdzīgu vēlējumu vispirms tikt galā ar priekšvēlēšanu solījumiem un iesāktajiem darbiem un pēc tam ķerties pie “augstām matērijām”. Tāpat – pat pieņemot mūsdienās visai izplūdušo konservatīvisma jēdzienu kā attiecināmu uz Levitu – liberāļi ne ar ko neriskē, šim cilvēkam kļūstot par valsts pirmo amatpersonu.
Hipotētiskā iespēja, ka “konservatīvais” Valsts prezidents Levits “atmet” kādu “AP” izlolotu likumdošanas iniciatīvu, nav pat apspriešanas vērta tādēļ, ka šādu liberāļu iniciatīvu neatbalstītu liela daļa pašu kolēģu koalīcijā. Savukārt situācijā, ja pats Levits kā prezidents nāktu klajā ar liberāļiem ausī griezošu paziņojumu (piemēram, ja dienas kārtībā asāk atgriezīsies imigrācijas tēma), nekas “AP” netraucē to publiski kritizēt. Ja drīkst labdabīgi pasmīnēt, liberāļiem, protams, ēst var nedot, ja vien ļauj gari un gudri par “vērtībām” pastrīdēties, tomēr vismaz daļai “AP” atbalstītāju Rīgā kairinošāka šobrīd ir viņus nokaitinājušā Ušakova & Co sadarītā revīzija.
Turklāt arī tad, ja liberāļiem un “konservatīvajam” Levitam viedokļi atšķiras, liberāļi nevar nepiekrist, ka Levits diez vai ir “konservatīvais” dažu Centrāleiropas politiķu stilā – viņš var būt noraidošs, teiksim, kādos minoritāšu tiesības skarošos jautājumos, tomēr man grūti iedomāties, ka Levita “konservatīvisms” apdraudētu tiesu neatkarību vai izteikšanās brīvību. Savukārt, ja paskatās no Levita pozīcijām, publisks strīdiņš ar liberāļiem laiku pa laikam pat būtu izdevīgs, jo dotu iespēju demonstrēt viņa nenoliedzamo erudīciju.
Pāragri spriest, vai “AP” frakcijas Saeimā 13 balsis, ar kurām Levits nu var rēķināties, nozīmē, ka viņš arī būs nākamais Valsts prezidents, tomēr “AP” lēmums ir svarīgs viņa izredžu palielināšanā. Praktiski tas gan nozīmē arī to, ka nu Levitu sāks “ķidāt” un aplaimot ar viņam neglaimojošiem vērtējumiem un izdomājumiem (kā nu bez tiem…) vairāk nekā līdz šim, kad viņš bija publiski izskanējis, bet nepietiekami lielas grupas virzīts kandidāts.
Var gan teikt, ka Levits šo procesu ir jau piedzīvojis iepriekšējās kandidēšanas reizē, tomēr viņam jārēķinās, ka apgalvojumu izteikšanas forma un saturs šajā laikā diez vai ir uzlabojies, drīzāk otrādi.
Pieņemot, ka pārsteigumu nav un Levits vajadzīgo atbalstu parlamentā iegūst, var jautāt, vai šāda prognozējamība ir tik apsveicama, kā liekas Levita fanu aprindām. Proti, vai Latvijas politikai par labu nenāktu sīvāka konkurence par šo posteni?
Lai gan pats fanu pulciņā neesmu, sliecos teikt, ka tas būtu lietderīgi, ja parādītos Levitam līdzvērtīgi kandidāti. Ja tādu nav, tad, kā saka, uzpīt intrigu tikai pašas intrigas vārdā, nav vērts. Pieņemsim, ka tas ir draudzīgs padoms ceturtajam koalīcijas loceklim, partijai “KPV LV”.
Skaidrs, ka tai nav jāsolās atbalstīt Levita kandidatūra tikai tādēļ, ka to izdarījušas citas koalīcijas partijas, bet, ja, tēlaini izsakoties, azotē nav Levitam līdzvērtīgas alternatīvas, tad nav jēdzīgi pašmērķīgi mēģināt tieši Valsts prezidenta ievēlēšanas gadījumā demonstrēt savu atšķirīgumu un īpašo viedokli, gan jau būs labākas iespējas.
