Pilnīguma paraugstunda: Džemmas Skulmes “Mākoņgabali” 0
Valmieras muzejā līdz 28. oktobrim apskatāma Džemmas Skulmes personālizstāde “Mākoņgabali”.
Mākslinieces Džemmas Skulmes jaunāko darbu solo izstāde “Mākoņgabali” Valmieras muzejā tiešām ir pārsteigums, kaut daļu gleznojumu redzēju Mākslas dienu laikā Mālpils Kultūras centrā un daļu finiera kvadrātiņu biju nedaudz pacilājusi darbnīcā.
Džemma savus jaunākos gleznojumus izsaka trīs vārdos – materializēt dzīvošanas sajūtu. Kur vēl precīzāk un dziļāk! Tulkojumu un saprašanas bezgalība. Radīt – dzīvot – just. Dzemdēt – audzināt – prieks. Darīt – nesasniegt – izsamist. Utt., utt. Katram, ikvienam skatītājam šīs formulas var veidoties pilnīgi atšķirīgā, individuālā, unikālā blīvuma un pieredzes apjomā, apdomāšanā, minējumā. Dažus no pilnīguma fragmentiem skicēju (ne – uzzīmēju!) kā sava redzējuma un guvuma domuzīmi, komatu, kolu, garumzīmi, izsaucēju, punktu.
Nosaukums. Poētisks. Tūlīt prātā nāk Bodlērs: “Es mīlu mākoņus – tos mākoņus, kas aizpeld!… lūk, tur… lūk, tur… šos brīnišķīgos mākoņus!” Pēcāk arī citi: tautasdziesma, Ziedonis, Skujenieks, Peters, vēl citi, kuri ir tieši un netieši klātesoši. Džemmas domāšanā un konkrētās atsaucēs, darbu nosaukumos un pierakstu citējumos. Tēlains. Var derēt kā atslēga. Vārds vienmēr bijis Džemmas spēks, ierocis un izteiksmes līdzeklis. Līdzvērtīgi blakus stāvošs krāsai. Precīzs, biezs, trāpīgs. No dažādu līmeņu tribīnēm, mediju slejām un skaņu viļņiem, pat sadzīves pārspriedumos.
Ekspozīcija. Tā ir perfekta. Iecerē un izvedumā no kopskata līdz detaļām abos Izstāžu nama stāvos. Autore – mākslas zinātāja Inga Šteimane – pēdējā desmitgadē vairākkārt rīkojusi Džemmas darbu skates. Sadarbība plaukst, aug un dod augļus. Šoreiz, manuprāt, tie visgatavākie.
Izstādes iekārtojums sākas jaudīgi – ar trīs darbiem priekšplānā: Svarīgais mākonis I – III (2018, koks, akrils, 100 x 100 cm). Trīs darbi bez cilvēka figūras, portreta, akta gleznojuma, kam tik būtiska vieta aizvien bijusi mākslinieces pasaules tvērumā.
Pirmais mājiens, ka izstāde vēstīs par ko jaunu, nebijušu, neapstāšanos.
Protams, pats domāšanas veids plaknē, kompozīcijas kārtojums, tas, ko sauc par mākslinieka rokrakstu – atpazīstams. Svarīgs. Bet – ja ieskatās darbu dziļumā, tad tas svarīgums nolasās citā mājienā. Trīs pamatkrāsas: dzeltens, sarkans, zils. Simboliski – Trīsvienība, kā pamatu pamats it visā. Šai gadījumā arī kā debesu skaitlis. Debesis, kurās dzīvo mākoņi.
Ekspozīcija ar vairāk nekā 40 jaundarbiem ir ļoti tīra un viegli vedina sekot mākslinieces uzrunājumam. Pārsvarā kvadrāti (kvadrātsakne, neatrisināms uzdevums, plates vāks), kas nebāžas viens otram virsū. Katru ieelpu un izelpu nesmacē etiķetes, tās smalkjūtīgi novietotas tā, ka pat speciāli jāpameklē. Tādējādi atgādinot – tā papildinformācija. Galvenais – pati glezniecība. Jāpiebilst gan, ka visi minējumi attiecībā uz materiālu izvēli lieki, jo Džemma strādā ar to, kas šobrīd pieejams, ko var atļauties, kas darbnīcas stūros sagrabināms. Bet liela personība un dāma nevienos apstākļos un situācijās nezaudē nenieka. Arī tad, kad jāuzmet pieticības seģene. Tas nav Džemmas un pārējo mūsu balstu (gribējās uzrakstīt – kariatīdes, bet – kur atlanti!) kauns. Tā ir valsts nevarība, ka pārsvarā atceras savus lepnumus tik tad, kad jāizvēlas dāvinājumi ārvalstu prezidentiem jeb jāsūta filma uz Kannu festivālu.
Krāsa. Jā, krāsa dominē. Visās tās izpausmēs, materialitātē, nozīmēs. Pat fiziski sajūtama kā sīks drebulis, kas izskrien cauri smadzeņu šūnām un ķermenim, kad kāds emociju uzrāviens atver apziņas slāņus, raisa asociāciju plūdumu vai atviz nedefinējamās atskārsmēs. Uzlējumi, šļakstījumi, savienojumi, dzisinājumi, streipuļojumi, nobrukumi, dzīslojumi, irdinājumi, postamentējumi, biezinājumi, koordinējumi, viļņojumi, stindzinājumi… Utt., utt.
Tā ir Džemmas atļaušanās būt profesionāli brīvai un pašai. Visādi citādi viņa ir absolūts pienākuma cilvēks. Neiepazītais, vismaz manu acu vālītēs un nūjiņās ir brūnā krāsa. Tā šajā izstādē vairāk nekā citkārt. Dominējošo trīsvienību, kas senāk izteica Džemmas dzīves izjūtu – balts – sarkans – melns – nu klusinātāk izsaka brūnais. Ne mazāk spriegi, dinamiski, enerģētiski, ritmiski sabalsojoties ar pelēko un melno. Lielie laukumi, kas vienlaikus arī tuvplāni, šķautnes, nesimetriskais un plašais žests saglabājas. Tik caur brūnā un melnā, brūnā un pelēkā vienību.
Rudens. Lapas brūnē, zāle čokurojas, debesīs sarkana švīka paretam. Lielais miers tuvojas. Džemma to zina, saprot, sajūt. Tas dod jaunu, citas pakāpes gudrību. Viedumu, ar kuru viņa sveicina dzīvē un glezniecībā.
Atbilde. Noteikta līmeņa žests, sveicinājums, saruna nosaka, pat paģēr kvalitāti domāšanā un rīcībā. Manos mākoņos jau ilgstoši ganās viena nepabarota aita. Tā meklē satvaru un pilnību simtgades svinību esībai nākamībā. Jā, paliks Gundegas Repšes rosinātā, gadsimta sērija romānos, paliks simtgades filmu kolekcija, paliks Okupācijas muzeja īstenotais projekts Beļģijā – Kristapa Gulbja darinātais strops “Piemineklis brīvībai”. Paliks un turpināsies Nacionālā enciklopēdija. Vēl dažas ēkas… Cilvēkiem paliks atmiņas par spožiem koncertiem, vairāk vai mazāk veiksmīgām teātra izrādēm, Dziesmu svētku dimdējumam pārklāsies nākamo svētku spozme, mākslas izstādes ievākos (?) katalogos.
Pārējais? Cimdi novalkāsies, klaipi, kūkas apēdīsies, Stendera kosmētika izlietosies, puzles kartoniņi nomētāsies, visas aproces, breloki un citi greznojumi saguls (?) piemiņas kastītēs un kolekcionāru lādēs. Paliekošais? Uz lielumu centrētais? Uz attīstību vērstais nākamās simtgades sabiedrībai, tautai, interesentiem, kopienai, nācijai (sauciet, kā vēlaties) derīgais? Tik daudz varētu būt! Dot, atdot, ielikt pamatus, uzcelt, iekārtot, pilnveidot, atklāt mazbērniem, viņu mazbērniem. Raiņa nākotnes cilvēkiem, kuriem “… mērķis mūžīgs. Brīvība un pienākums jāsavieno, indivīds un vispārība”.
Nepaēdinātā aita piesieta pie mietiņa – Skulmju māja. Kāda tā varētu būt!
Ar savu autentiskumu, gadsimtā piedzīvoto, ar Džemmas vecākiem, bērniem un tagad jau mazbērniem. Katram sava vieta un nozīme Latvijas kultūrā. Arhitekta Artura Reinfelda projektētā savrupmāja Mežaparkā ar plānā iekodēto darbnīcu trīslapīti jau vien ir aizvadītā gadu simta otrās puses pērle. Saglabājama, spodrināma. Tāpat kā visas vērtības, kuras še kārtu kārtām stāsta par personībām Latvijā simtu gadu garumā.
Darbs prasās padarāms. Un cik tad nu tur būtu – apsēsties pie viena galda kultūras ministrei (valstij – kopīgā atbildība par kultūras mantojumu un likumdošana), Rīgas domes atbilstošo departamentu priekšniekiem (izpildvara, zeme, īpašuma attīstība, dzīvojamais fonds) un privātstruktūrai – Mūkusalas mākslas salona, fonda “Mākslai vajag telpu” dibinātājiem Dinai un Jānim Zuzāniem, kuru kolekcijā jau tagad ir nozīmīga daļa Skulmju dzimtas mākslas vērtību. Pārējais tikai vienošanās, pienākumu sadales un procedūras jautājumi. Trīsvienība, kurai plašas iespējas Latvijas simtgadē dot Latvijai jaunu muzejfiliāli – kā satelītu Zaigas Gailes perfektajai domai un profesionālajai kultūrai – mākslas centram “Zuzeum”. Kad pastūmu Džemmas virzienā savu mākoņu gabaliņu, viņa neteica – nē. Protams, ka galavārds viņai un ģimenei.
Rīgai ir viens skaists, oriģināls, vēsturiski ticams, šodienā radoši darbīgs muzejs – Jāņa Akuratera māja. Tas stāsta par dzejnieku, Latvijas valsts dibinātāju un tālredzīgu kultūrpolitiķi gadsimta pirmajā pusē. Ja netālu no Dziesmu svētku estrādes, turpat Mežaparkā, durvis vērtu Skulmju māja, tas varētu būt īpašs stāsts par ģimeni, mākslu, pirmo brīvestības laiku, okupācijas gadiem, vienu no spilgtākajiem neatkarības atjaunošanas simboliem gadsimta otrajā pusē – Džemmu un visu, kas ar viņu saistās. Muzejs ar neizsmeļamu ekspozīciju un izstāžu iespējamību kā sava veida mūsu vēstures pilnīguma paraugstunda.
Daugav’s abas malas mūžam…?!.
