Džemma Skulme Rotko centrā 0
Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā līdz 2016. gada 17. janvārim apskatāma formā un saturā vērienīga fonda “Mākslai vajag telpu” organizēta un mākslas zinātnieces Ingas Šteimanes kūrēta Džemmas Skulmes izstāde “Viela un forma. Patoss un rezignācija”.
Neraugoties uz mākslinieces Džemmas Skulmes neskaitāmajām personālizstādēm Latvijā un ārpus tās robežām, šī viennozīmīgi ir citāda izstāde, kas izsmalcināti, pirmajā mirklī šķietami saslāņoti ekspozīcijas scenogrāfijā atklāj tās Džemmas Skulmes darba un domāšanas šķautnes, kas līdz šim nav bijušas šķetinātas/analizētas. Džemmas Skulmes daiļrades sekotāji ir atšķirīgos laikos un paaudzēs redzējuši ko savu, kas Ingas Šteimanes izauklējumā nu apvienojas vienkopus, plaši parādot mākslinieces veikumu, ko kuratore izstādē nošķir un savieno kā sava veida trīs atsevišķus projektus.
Jau ienākot Rotko centra vestibilā un tikai palūkojoties pa labi, ieraugām 1969. gada kompozīciju “Varoņi”, kas ar savu strāvojumu un izgaismojumu kā vairogs, uzreiz neatklājot pārējos darbus pirmreizējam aplūkojumam, rod magnēta iespaidu un vēlēšanos redzēt vairāk.
Pirmajā zālē eksponētie darbi līdzās vēsta (padomju izpratnē) par oficiālo, šaubīgo un neoficiālo. Te apskatāms 1958. gada darbs “Jaunība” no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijas, 1967. gada kompozīcija “Ceļamaize” no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas, 1969. gadā radītās “Tautasdziesmas” un daudzi citi darbi, kas atklāj māksliniecei tajā laikā svarīgās tēmas – Dziesmu svētkus un latviešu strēlniekus. Šīs zāles pērle ir mākslinieces 1956. gadā radītais “Dubultportrets”, kas savu pirmizrādi piedzīvo tieši Rotko centrā padomju aplamās cenzūras dēļ tas nebija eksponēts kādā portretu izstādē, kam tapis radīts. Šis agrīnais mākslinieces darbs patiesi ir nedaudz atšķirīgs, simbolisks un toņu balsīs lirisks, kas īpaši nav sastopams mākslinieces turpmākajos darbos.
Visplašākā un kuratores īpaši izspēlēta ir izstādes otrā daļa, kas balstās uz mākslinieces kolāžām, kas paralēli klasiskajai glezniecībai datējamas ar laiku no 1982. līdz 2012. gadam. Tām ir dažādi nosaukumi: “Vēstures piezīmes”, “Kariatīdes”, “Putnubiedēkļi” un citi. Darbos iekļauti dokumenti, to fragmenti, piezīmes, kas vēsta par mākslinieces ietekmēm, piemēram, kompozīcija “Atmiņas par Štutgarti” balstās atmiņās par Otto Herberta Hajeka darbnīcas apmeklējumu. Ekspozīciju paspilgtina piezīmju atšifrējumi, stāsti par notikumiem – dokumentāli fakti, kuri ne katram bija pieejami un kas neuzbāzīgi kā sava veida tekstūras raksts pārklājas kolāžu slāņos, harmonē ar vizuālo laukumu skaidrību, tiešumu un lielo informācijas apjomu tekstos, kuri darbos nav nejauši. Šī izstādes daļa, kā to raksturo kuratore, ir stāsts par faktūru, kas kļuvusi par saturu.
Daudziem Džemmas Skulmes daiļrades pazinējiem, mākslinieces rokrakstu atpazīstot pēc agrākajiem darbiem, pārsteiguma momentu var sagādāt kompozīcijas, kuras māksliniece sākusi radīt no 2005. gada. Tie ir dažādie “Modeļi”, krāsainas un bērnišķīgas figūras, kas balstās uz mākslinieces meitas Martas un pašas mākslinieces aktu skicēm, kas tapušas 1968. – 1969. gadā. Dadaistiskais paņēmiens, ko Dž. Skulme, saglabājot “nepareizību”, no skices pārnes uz audekla, ir vienreizējs. Tas atklāj mākslinieces ekspresiju vēl plašāk un atšķirīgāk. Šo darbu sadaļu veido darbi no mākslinieces privātkolekcijas, Zuzānu ģimenes, Aivara Gulbja un Gunta Belēviča kolekcijām.
Džemmas Skulmes (1925) mākslinieciskā domāšana ir laikam līdzi ejoša un laiku apsteidzoša, un milzīgais darbu apjoms sniedz priekšnoteikumus darbu eksponēšanai no dažādiem aspektiem atkal un atkal Latvijas un ārvalstu mākslas telpās. Izstāde ir lieliska dāvana apmeklētajiem, sirsnīgs un simbolisks sveiciens mākslinieces nozīmīgajā jubilejas gadā.
