Džemma Skulme: Ja varas barotne nav kultūra un zinātne, tās vaibsti kļūst ļengani 0
Sestdien, 16. novembrī, atvadāmies no mākslinieces Džemmas Skulmes. Aizdedzot svecīti viņas piemiņai, aicinu pārlasīt sarunu, kas notika pirms četriem gadiem, kad Džemmai bija jubileja, taču viņa domāja nevis par gadiem, bet par prieku, pienākumu un mūžību.
Prieks radīt
Džemma Skulme. Vairāk jau varētu neko arī neteikt. Ne par viņas lomu latviešu mākslas un sabiedrības norisēs, ne par to, ka viņai tūlīt būs deviņdesmit. Džemma ir spilgta parādība. Vairāk nekā gleznotāja. Neparasta itin visā. Un arī mūsu saruna sākas neparasti – ne ar manu jautājumu, bet gan ar Džemmas pārdomām.
Es laikam esmu mistiķe. Man nav nekādu šaubu par to, ka ir Radītājs, kāds augstāks, mūsu prātam neaptverams spēks, ko nevar noliegt arī zinātnieki. Taču es neesmu tāda bieža baznīcā gājēja.
Ir bijuši brīži, kad ieeju katoļu baznīcā un apraudos. Bet dievkalpojumos man ir tā kā garlaicīgi, tā kā par šauru. Sprediķos es meklēju savu identitāti. Gluži kā cilvēkos, mākslā, literatūrā. Kad kalpoja nelaiķis Roberts Feldmanis, gars un izpausmes forma apvienojās. Arī Rubenis to man vienmēr ir devis.
Mani arvien vairāk interesē tās zinības, kas gara būšanu nostiprina.
Kristīgais mīts tomēr ir vispārākais no mītiem. Vajadzīgs mīts. Tas pasauli ir saturējis un saglabājis, lai kādas būtu nākušas nelaimes. Kaut arī gadsimtos pretrunu ir bijis daudz – kari, sērgas, posts. Kas var parādīt kādu citu ētikas vai morāles grāmatu, kur cilvēks var gūt visu skaidrību par to, kā dzīvot un rīkoties? Manuprāt nekas lielāks Bībeli nav radīts ne dzejā, ne literatūrā. Varbūt mūzikā radītais ir aizgājusi tālāk par Bībeli. Man tev tik daudz ko gribētos pajautāt. Kā tas viss tev, jaunam cilvēkam, ir saprotams?
Par ētikas rokasgrāmatu un literatūru esamu ar jums vienisprātis. Mūzikā – ja nu vienīgi Bahs, kas, ar Bībeli audzis, pats bija pravietis mūzikā. Tiesa, man Kristus ir ne tikai vēsturiska persona, bet Dieva inkarnācija, savukārt Bībele – Dieva iedvesmots, nevis cilvēku sacerēts vārds. Tādēļ – kas atklāsmē tapis pierakstīts, atklāsmē arī lasāms. Tomēr šoreiz es vēlētos mazāk runāt, vairāk klausīties. Piemēram, uzzināt, kādas ir sajūtas, redzot savam vārdam līdzās ciparu “90”?
Gars dzīvo līdzīgi tam, kā bija pirms trīsdesmit gadiem. Es kā personība diezgan vēlu nobriedu, tā pa īstam tikai pēc trīsdesmit astoņiem gadiem. Kad man bija četrdesmit, jutos kā personība, kas var. Piecdesmit – tas bija dažādošanās, meklējumu laiks. Un atradumu. Un tad sešdesmit gados nāca vēl viena kulminācija, kad ir gan pieredze, gan varēšana.
Mans gars joprojām ir tāds kā tobrīd. Bet garam traucē ausis, acis, ķermenis. Nu ķermenis komfortablāk jūtas guļus. Šķiet, ka jau atkal varēšu kāpt, iet un skriet, bet, kolīdz pieceļos, izrādās, ka tā vis nav. Varbūt tas ir slinkums. Taču es daudz par to nedomāju.
Brīnos, ka vispār tik ilgi esmu nodzīvojusi. Vecāki ir agrāk aizgājuši, daudz agrāk.
Ķermenī es izjūtu savu vecmāmiņu, mātes māti, viņa līdz deviņdesmit trim gadiem nodzīvoja, stipri vesela, daudz veselāka par to, kāds mans ķermenis ir. Viņa tāda sīciņa un trausliņa bija.
Vai laika tagad ir vairāk nekā agrāk?
Nē, nē! Tāpat nav laika. Tāpat nav. No rīta mostos agri, taču kādu brīdi vēl gribas pabūt guļus. Tad pirmais, ko daru, ielieku radio ausī, lai citus netraucētu. Klausos pirmo programmu, radio “Klasika”. Ļoti daudz ko uzzinu internetā. Diemžēl manas intereses ir ļoti plašas, pat pārāk. Agrāk tas ir man traucējis mākslā, taču vienlaikus arī aktivizējis, jo vienmēr esmu bijusi notikumu centrā, kārtojot mākslinieku lietas.
Jūs taču ilgus gadus bijāt savienības valdes priekšsēde.
Jā, jā, un joprojām man vēl ir šī misijas sajūta. Tāpēc arī iesaistījos fondā “Mākslai vajag telpu”. Mūsu (es saku mūsu, nevis mana cīņa, man nekad nav gribējies savu personu izcelt) kopējā cīņa vienmēr ir bijusi par to, ka mākslai vajag telpu.
Un arī elpu.
(Smejas.) Jā, elpu mākslai arī vajag, taču to dodam mēs paši. Bet mums – tas augstākais spēks.
Garam ir vajadzība pēc radošas atklāsmes vai izpausmes. Gars nepastāv viens un pats par sevi.
Vispirms skola, zinības, smagi darba gadi, urbšanās savas profesijas lietās, meklējumi, meklējumi… Un kad tu esi ielicis darbu, tad notiek, ka tu jūti to augstākā spēka klātieni. Jā, Dievs ir Radītājs. Un viņš grib, lai arī tu radi. Bet negaidi, ka Dievs tev dos, ja pats nedarīsi. Tikai darot būs brīdis, kad tu pēkšņi sajutīsi, ka izdodas. Un tu laimīgs varēsi izdvest: Ak Dievs, cik labi…
Bet tas notiek klusi, bez patosa, bez Dieva vārda piesaukšanas.
Sākumā radīšana ir rotaļa. Atceros sevi bērnībā. Man nebija ne brālīša, ne māsiņas, ne spēļu biedra. Mums mājās (tas bija vēl Aspazijas bulvāra dzīvoklī) bija tāds garš galds, vienā galā sēdēju es, otrā galā tēvs vai nu skicēja teātrim, vai arī gleznoja, bet mamma vai nu savā stūrī kaut ko veidoja, vai arī bija aizgājusi uz tēlniecības darbnīcu strādāt.
Un tad es savu spēļu biedru radīju sev pati – ar krāsām. Ikvienā bērnā ir ielikts prieks radīt. Ja šis prieks ar gadiem neizsīkst, cilvēks kļūst par mākslinieku.
Mākslinieks vienmēr grib pasauli papildināt. Neatkarīgi no tā, ka ir daba, ir cilvēki, kam katram ir sava seja, re, dzīvs portrets staigā pa pasauli, taču mākslinieks grib radīt vēl arī savu. Māksla ir process, gleznotājs nevis atkārto pasauli, bet no jauna rada. Mākslinieks grib būt radītājs.
Arī mākslas darba uztvere ir process. Mākslas darba lielumu, manuprāt, nosaka tas, cik ļoti un ko tieši šis darbs spēj manī izraisīt, vai un kā tas iedvesmo mani piedalīties radīšanā.
Tieši tā! Tāpēc arī skatītājam ir jāstrādā. Nevar tā – es ieeju izstāžu zālē, te man kaut ko radīs, nu tik būs. Nekā. Pretī arī jābūt tādam pašam radošam darbam.
Atgriežoties pie bērnības, vecākiem un dzīves ceļa: jums taču nebija izvēles, par ko kļūt.
Tā var teikt. Un tā tas arī notika.
Varbūt vienīgi: krāsa vai plastiska? Glezniecība, tēlniecība vai scenogrāfija?
Bez šaubām. Tomēr tikpat labi tas varēja būt arī teātris.
Man liela kautrība bija, tādēļ es teātrī nevarētu strādāt.
Taču man joprojām sapņos rādās, ka esmu aktrise, stāvu aizkulisēs un nezinu, kas tā par lugu, kāds man teksts, bet tūlīt pat man būs jāiet uz skatuves, publika gaida, zālē ir pārpildīta… Tie ir tie nelabākie sapņi, pilnīga izgāšanās…
Jūs pieminējāt lēno nobriešanu. Vai esat domājusi, kāpēc tā?
Kad Juris piedzima, man bija divdesmit divi gadi. Tolaik vēl daudz ko nevarēju un pat nemēģināju noformulēt. Bet Martas piedzimšana gan manī ļoti daudz ko mainīja. Tad man bija jau trīsdesmit septiņi gadi.
Sakarā ar divām laulībām dzīve man gan apstājās, gan sākās no jauna.
Bija Pēterpils aspirantūra, uz ko es devos Ojāra dēļ, lai būtu kopā ar viņu. Īstenībā, viss bija mīlestības dēļ. Kad pēc aspirantūras abi atgriezāmies Latvijā, bija 1956. gads. Tas bija notikumiem bagāts un nozīmīgs laiks politikā, visā sabiedriskajā dzīvē. Sākās tā sauktais Hruščova “atkusnis”.
Tā sākumu piedzīvojām Pēterpilī. Tur Staļina kulta atmaskošana notika pavisam citādi nekā Latvijā, daudz spēcīgāk. Liela daļa latviešu sabiedrības par to pat nezināja. Repina institūtā tantiņa, kas pie ieejas sēž, pēkšņi izstāsta, ka viņas vīrs ir bijis Kirova šoferis. Pēc atentāta pret Kirovu saņemts ciet un nošauts.
Muzeju tantiņas, kas allaž bija kā tādi klusi tēli, sāka stāstīt savus stāstus, viņas visas bija no smalkām dzimtām, un katrai bija kāds sakars ar Rīgu. Viņas mūs pazina.
Iedomājies, Ermitāža tolaik bija pilnīgi tukša, tikai mēs ar Ojāru un retu reizi vēl kāds tāds pats topošs mākslinieks. Nebija ne vietējo ekskursantu, nedz ārzemju tūristu, mums piederēja Ermitāža, Krievu muzejs un filharmonija, visi mūs tur pazina, sauca par “милая пара”.
Jaukais pāris. Arī es kopš bērnības jūs atceros kā skaistu pāri. Kā jūs iepazināties ar Ojāru? Un kas notika ar Dimiteru? Tagad taču par to jau var runāt.
Ar Dimiteru bija jaunības mīlestība, taču nekādu leģendu par mums kā par pāri nebija. Man tikai sūtīja brīdinājuma zīmītes, ka viņam varētu būt kādi piedzīvojumi. To, ka viņam ir bērns pūrā, uzzināju, kad bijām jau apprecējušies. Taču tagad tam vairs nav nekādas nozīmes, itin nekādas.
Ojāru es pirmo reizi ieraudzīju uz ielas, kad Rīgā ielas vēl bija tukšas. Gāju pa Baznīcas ielu, bet otrā pusē iet viens jauns vīrietis elegantā melnā mētelī un hūtē. Kā gan tādu var neievērot. Tas bija 1944. gada novembrī, krievi bija jau atkal ienākuši.
Bet iepazināmies mēs vēlāk, kad viņš tika iecelts par Mākslas darbinieku arodbiedrības priekšsēdi. Tajā postenī viņu ielika Krievijā. Ojārs bija iesaukts latviešu divīzijā, bet saslima. Viņam bija tīfs, malārija un vēl nezin kas, abi ar Brodeļu Jānīti gulēja vienā palātā, vārguļoja, tad abus nosūtīja uz kursiem 1942. gada beigās vai 1943. gada sākumā.
Ojārs bija kreisi noskaņots, ticēja krievu propagandai. Acis uz padomju dzīves īstenību viņam atvērās, kad šķērsoja robežu.
Viņiem nozaga velosipēdus un pulksteņus, esot ieraudzījuši govi, kas vairāk līdzinājusies kazai. Ideālie priekšstati neatbilda tam, kas bija realitātē.
Tādi mēs satikāmies. Es – ar stabilu Latvijas laika audzināšanu mājās, mākslinieku vidē un Dailes teātrī, kur tēvs strādāja. Vasaras biju pavadījusi pie vecmāmiņas lauku saimniecībā vai pa laikam Jūrmalā, kur vecāki atpūtās. Manas bērnības galvenā sajūta – drošība un stabilitāte, viss ir tik paredzams.
Un Ojārs, kas bija audzis ar sociālā taisnīguma ideāliem. Laimīgā kārtā viņa gars jau bija daudz ko uzņēmis no kultūras, no visa tā skaistā, kas neatkarīgajā Latvijā bija radīts.
Mani vecāki labi zināja, kas notiek Padomju Savienībā, jo regulāri lasīja ne tikai “Rītu”, tā bija tāda modernāka avīze, bet arī “Сегодня” un “Сегодня вечером”, kur bija ziņas gan par krievu māksliniekiem, gan arī par represijām, jo tie abi bija balto izdevumi.
Atceros atvērumu, kur Buharins, Peters, Rudzutaks, Eihe… Vecāki bija revolūciju piedzīvojuši, zināja, kas ir kas. Bet pēc izsūtīšanas un represijām ilūziju viņiem nebija vairs nekādu.
Māksla un vara. Šis jautājums visos laikos ir bijis aktuāls.
Ulmaiņlaikos es biju skuķis, toreiz nekāda sprieduma man nebija, viss patika, visu idealizēju.
Tagad redzu, ka vara arī tolaik mākslu mēģināja ietekmēt. Un māksla padevās.
Starp māksliniekiem bija zināma konkurence. Manu tēvu uzaicināja apgleznot Prezidenta pils griestus. Saules kaujas gleznojums tur vēl tagad ir.
Ja ar varas pamudinājumu un atbalstu top Brāļu kapu memoriāls, Brīvības piemineklis vai Saules kauja uz pils griestiem, tas, manuprāt, ir labi. Bet kādas sajūtas bija jums pašai padomju laikos?
Dzīvi bija jādzīvo. Iekšēji tik aktīva pretestība, kāda radās “perestroikas” laikā, gan nebija. Pretošanās gars, protams, bija visu laiku, tikai tas nekonstruējās konkrētā tēlā. Bet nevaru teikt, ka mans sapnis un mērķis bija doma par brīvu Latviju.
Tas šķita neticami? Neiespējami?
Acīmredzot. Bet toreiz dzīve pati noteica, kā to dzīvot. Kā izdzīvot. Tas, kur tu jau biji iesaistīts, noteica domu gājienu. Tu tagad jautā, kāpēc nepretojās, kāpēc nebija tēls par brīvu Latviju, taču toreiz – pamazām caur akadēmiju, caur darāmo darbu – svarīgi šķita meklēt savu personisko pieeju, savu rokrakstu.
Protams, pretestība visu laiku bija jūtama. Piemēram, tev jautā, kāpēc tu neesi komjaunatnē. Tu mēģini stāties aspirantūrā, bet tevi neuzņem. Kad es Maskavā izkritu, man tiešā tekstā pateica: jūs neesat komjaunatnē, un jūsu tēvs nav partijā.
Nākamā gadā es braucu uz Pēterpili, pa to laiku, Ojāra pierunāta, iestājos partijā.
Kāda vella pēc man to Pēterpili vajadzēja? Mīlestības dēļ.
Jo es nespēju uzreiz izšķirties no viena vīra un aiziet pie otra. Bet otrs vīrs bija precējies. Un otram vīram tikko bija bērns piedzimis. Tas visu sarežģīja. Varētu teikt – nemeklē attaisnojumus. Bet tā bija dzīve.
Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti!
Jā! To man dzīve ir iemācījusi – nenosodīt, būt pazemīgākam. Dzīve pati visu saliks pa vietām. Par visu ir jāsamaksā. Tas ir dzīves likums – līdzsvars un harmonija.
Un kā ir tagad?
Tagad varai būtu jāapzinās, ka arī viņai pašai savu garīgo bagāžu kaut kur ir jāsmeļas. Ne jau ekonomikas vai tieslietu studijās, ne menedžmentā, biznesā vai vienalga kur citur.
Varai ir jātiek nemitīgi barotai, bet, ja barotne nav kultūra, zinātne, varas vaibsti kļūst ļengani.
Paskaties uz tiem, kas pie varas, – viņi ēd nepareizi! Mīkstie vaibsti un pārmaiņas ķermeņa aprisēs nepārprotami norāda uz to, ka viņiem ir jāmaina ēdienkarte. Ar to es domāju ne tikai dienišķo maizi vien.
Un vēl ir jābūt opozīcijai, tādai labai un pamatīgai, kas iebilst nevis tāpēc, lai būtu pret, bet, domājot par kopīgo mērķi, neļauj pozīcijai aptaukoties.
Un tam mērķim ir jābūt Latvijai, nevis personiskam labumam.
Pilnīgi noteikti! Man savulaik bija iespēja strādāt ar tādu kā valsts modeli. Mākslinieku savienība apvienoja dažādi domājošus cilvēkus, un, lai arī tas bija padomju laiks, mēs visi kopā centāmies saglabāt pašcieņu.
Mūsu mērķis bija pozitīvas pārmaiņas. Mainīt to, kam pretojāmies. Mēs rīkojām izstādes, Baltijas republiku biennāles, triennāles, kvadrinnāles visos mākslas žanros, Mākslas dienas, mēģinājām iekustināt cilvēkos tieksmi pēc iekšējas neatkarības.
Dzejas dienas, Mākslas dienas, Dziesmu svētki – tas viss veidoja un nostiprināja pašapziņu un spītu. Ļāva saglabāt valodu un identitāti.
Jaunai paaudzei tagad daudz kas varbūt nav zināms vai ir pilnīgi vienaldzīgs, bet man bija darbi “Mantojums”, “Nepabeigtā pagātne”, “Pavedieni”. Es jau nebiju vienīgā, arī Ritai Valnerei bija līdzīga tematika.
“Nepārtrauktība” – tas Ritai bija tāds smalks un brīnišķīgs darbs, kurā laiku loki savilkti vienkop.
Tas bija ļoti svarīgs temats. Mums ar Ritu bija līdzīga domāšana. Prezidentam Bērziņam reizēm fotogrāfijās ir viens Valneres darbs fonā. Domāju, ka tas ir tapis vēl padomju laikā. Tas ir pierādījums tam, ka arī tolaik tapa lieli un nopietni darbi.
Protams, bija arī jālavierē, mēs to apzīmējām ar vārdiem “dabūt cauri”.
Tādu vārdu kā “kolaboracionisms” mēs nelietojām, svarīgi bija dabūt cauri savas idejas.
Kas jums sagādā prieku? Tagad. Un vispār.
Vislielākais prieks ir tuvinieki. Prieks, ja viņi ir laimīgi. Tagad mēs visi dzīvojam vienā mājā – Marta, Juris ar sievu, mazbērni. Vienīgi Jura vecākais dēls Otiņš dzīvo Amerikā, viņš ir inženieris, viņam jau četrdesmit.
Kādreiz esmu lādējusi televīziju, tā šķita man nevajadzīga, bet tagad gan reizēm labprāt paskatos. Kad ieraugu tur līdzīgi domājošus, liela prieka sajūta.
Nesen jautāju Jurim: vai tu jaunībā klausījies “Pērkonu”, “Credo”, “Līvus”, “Zodiaku”? Nē, viņu tai laikā vairāk Rietumu mūzika interesēja. Man arī tā bija. Bet tagad, kad rāda vecos “Mikrofona” ierakstus, – apžēliņ, tur taču tiem laikiem liela varonība! Kaut ar novēlošanos gribas pateikties cilvēkiem, kas tik daudz ir izdarījuši.
Es diezgan šauri un egoistiski daudz ko esmu vērtējusi, jo mani tikai dzeja ir barojusi, dokumentālais kino un klasiskā mūzika. Bet tagad redzu, ka tolaik ir bijušas arī citas ļoti labas lietas.
Ir jau man pret šo to arī nepatika, bet prieka tomēr ir vairāk.
Vai jūs vēl gleznojat?
Maz. Cenšos saņemties. Labs cilvēks man uzdāvināja sešus audeklus, ko man vēl gribētos apgleznot. Bet sakarā ar to nolāpīto gadadienu, no kuras gribu aizbēgt, aiztīties, pazust, jo mani tā neinteresē, nekādu prieku man nesagādā, daudz kas cits jādara.
Labāk būtu gribējies tā vietā kaut ko uzgleznot. Tādu, kas nebūs nekas smuks. Teiks – tā ir aptrakusi mazliet.
Mani pēdējo gadu darbi atklāj atgriešanos pie tā, kas mazam bērnam raksturīgs.
Visu laiku man ir doma, ka bērns, kas ir vistuvāk radīšanai, zina ko vairāk. Par to, ko mēs meklējam. Tā arī savā ziņā ir atļaušanās. Kad pazīsti jau visus rafinētos krāsu priekus, rodas vilinājums atgriezties pie pirmatnējiem krāsu priekiem.
Man iekšējs briedums saistās ar sajūtu, ka nevienam nekas nav jāpierāda.
Jā, tā ir ļoti laba sajūta. Pilnīgi nekādu domu par to, ko cilvēki teiks. Īstenībā mani nekad tas pārlieku nav nodarbinājis. Esmu centusies ignorēt citu spriedumus, tomēr tas ne vienmēr ir viegli.
Apbrīnoju tos, kas var ar šo sajūtu dzīvot pilnīgi mākslai. Man tomēr vēl šķiet, ka ir kādi spēki, kas te pa kaktiem glūn. Atbrīvoties, būt pilnīgi neatkarīgai – tā būtu debešķīga sajūta. Bet tajā ne vienmēr laimējas atrasties.
Ja arī man pilnībā nav izdevies darbos to izteikt, tad es meklēju kaut vai kādu fragmentu savā darbā, kur es atceros, ka tā sajūta bija. Vismaz kādā mazā gabaliņā. Ir daži darbi, kas padara tevi apmierinātu un laimīgu. Nav daudz. Bet ir.
Uzziņa
Džemma Lija Skulme
Gleznotāja.
Dzimusi 1925. gada 20. septembrī Rīgā gleznotāja un grafiķa Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes ģimenē.
1949. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmiju, 1955. gadā – Repina Mākslas institūtu.
Izstādēs piedalās kopš 1949. gada.
Mākslinieku savienības biedre kopš 1956. gada; ilgu laiku bijusi tās valdes priekšsēde.
1976. gadā saņēmusi LPSR Tautas mākslinieces nosaukumu; 1984. gadā apbalvota ar PSRS Valsts prēmiju.
LPSR Augstākās Padomes deputāte, viena no Tautas frontes veidotājām; kā LTF pārstāve ievēlēta PSRS Tautas deputātu kongresā.
Kopš 1992. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle.
No 1993. gada līdz 2003. gadam Jaunrades fonda prezidente.
Viena no fonda “Mākslai vajag telpu” dibinātājiem.
Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece kopš 1995. gada; 2009. gadā saņēmusi Ministru kabineta balvu.
Bijusi precējusies ar aktieri Artūru Dimiteru un gleznotāju Ojāru Ābolu. Dēls Juris Dimiters (1947), meita Marta Skulme (1962). Mazdēli Otis (40) un Artūrs (15) Dimiteri un Jānis Skulme (30).
Mūžībā apskaidrota 2019. gada 9. novembrī.
Atvadīties no mākslinieces var sestdien, 16. novembrī, plkst. 15 Rīgas Doma baznīcā.
