No stimulēšanas – vēl sliktāk 0
“Izskatās, ka aktīva medicīniskā iejaukšanās, piemēram, dzemdību stimulēšana, šādā gadījumā nepalīdz, šķiet, ka no tā paliek vēl sliktāk,” saka pētnieces Lotta Halvorsena (Lotta Halvorsen) un Hilde Neruma (Hilde Nerum).
Jāsecina, ka ikdienišķas medicīniskās tehnikas un procedūras, ko izmanto dzemdībās, var “pamodināt” izvarošanas traumu.
Vecmātēm un ārstiem jāzina, ka ir mehānismi, kas īpaši spēj atmodināt traumatisko pārdzīvojumu: ja sievietei liek gulēt uz muguras un būt izģērbtai. Tas ķermeniski atgādina, kas notika ar viņu izvarošanas laikā (visbiežāk izvarošana notiek sievietei esot uz muguras, bezspēcīgā stāvoklī). Turklāt sieviete dzemdībās bieži vien ir svešinieku ieskauta, kuri “dara savu darbu” ar viņas ķermeni.
“Nav grūti iedomāties, ka tas viss kopumā pamodina atmiņas par uzbrukumu,” uzmanību vērš Neruma.
Sievietei, kura nav izvarota, aprūpi dzemdību laikā uztvers gluži citādi.
Tās, kuras piedzīvojušas vardarbību, ir neaizsargātākas. “Viņu pieredze var būt apspiesta, bet “iznākt gaismā” dzemdību laikā,” saka Halvorsena.
Abas pētnieces ir vecmātes Ziemeļnorvēģijas Universitātes slimnīcā. Viņas uzsver, ka sievietes, kas piedalījās pētījumā, nedzemdēja bērnu, kas ieņemts izvarošanas ceļā.
Pētījumā piedalījās 50 sievietes, kuras izvarotas pieaugušā vecumā (sākot no 16 gadu vecuma). Visas gaidīja pirmdzimto. Kontrolgrupā (rezultātu salīdzināšanas grupā) bija 150 sievietes, kuras arī dzemdēja pirmo reizi.
Abas vecmātes secina, ka vecmātiem un ārstiem vajag pievērst lielāku uzmanību sievietēm, kas piedzīvojušas izvarošanu. Izvarošanas tēmu apvij kauns un klusums, lai gan tā ir viena no traumējošākajām un vardarbīgākajām situācijām, ko sieviete var piedzīvot.
