Drusciņ daudziem vai pieklājīgi dažiem? 14
Divus jautājumus tālākām kultūrpolitikas diskusijām “Kultūrzīmēs” es tomēr vēlos pamest kā ēsmu. Pirmais no tiem – vai tomēr nopietni, iznesot šo jautājumu ārpus VKKF nozaru padomju sēdēm, nevajag izvērst diskusiju, kā ir auglīgāk – piešķirt lielākam skaitam projektu mazāk nekā 50% no tā kvalitatīvai īstenošanai nepieciešamās summas vai tomēr izvēlēties slieksni, zem kura projekts vienkārši netiek atbalstīts? Tad konkrētā padome izšķiras par to, vai projekts ir vai nav vajadzīgs, tomēr nepakļauj tā veicējus dilemmai – strādāt par grašiem un tomēr īstenot projektu vai publiski atteikties no piešķirtās summas. Zinu, ka par to tiek runāts, bet kā panākt, lai vienas VKKF padomes pēc daudzu gadu “meklējumiem” par labu atrastais tiktu turpināts, mainoties nozaru padomju sastāviem?
Otrs – ļoti līdzīgs jautājums par mūža stipendiju programmu. Pirms dažiem gadiem Latvijas Radošo savienību padomei izdevās to izkustināt no nulles punkta un atsākt stipendiju piešķīrumus. Gaisā karājamies palika VKKF padomes labā griba domāt par stipendijas apjoma pakāpenisku pieaugumu, toties pēdējā laikā izskan runas par stipendiju skaita palielināšanu. Raksta izskaņā gribu atgādināt, ka tad, kad stipendijas sāka piešķirt, 100 lati bija summa, kas izcilajam vecajam māksliniekam ne tikai pilnībā nosedza apkuri, bet sanāca zālēm un pat operas biļetei. Respektīvi, šī summa ļāva sajusties kā “baltajam cilvēkam”, pat tam māksliniekam, kuram valsts pensija jau tobrīd bija minimāla. Šodien 150 eiro lielā stipendija proporcionāli ir apmēram puse no tā laika stipendijas vērtības. Ir jauki, ka tāda ir, un diemžēl veco mākslinieku prieks brīdī, kad viņš uzzina par papildu 150 eiro pie savas 100, 150 vai 200 eiro pensijas, ir ārkārtīgs, jo pretendentu uz “izcilnieka” statusu ir daudz, pat tādi, kas sirdī gatavi atzīt, ka neko vairāk, kā godprātīgi strādājuši profesijā, viņi nav, tomēr šī summa nevienu no mūsu izcilībām par “balto” cilvēku vēl nepadara. Tāpēc es novēlētu pirmām kārtām VKKF īstenot to, kas būtu jādara valsts mērogā – nodrošināt patiesi izcilajiem Latvijas māksliniekiem cilvēka cienīgu mūža nogali.