Mārgareta, parlaments un karaļnams 3
Tajā laikā prese rakstīja, ka Mārgaretas valdīšanas gadi kļuva par Vestminsteras pārvaldes modeļa galu un vispārēju parlamenta lomas samazināšanu. Tiesa, tas var arī tā nebūt, jo Mārgareta neslēpti cienīja parlamentu, dažkārt pat atklāti sajūsminoties par to, uzskatot, ka tieši parlaments ir “britu diženuma” galvenais elements, tā labākā daļa.
Kopš 1215. gadā izsludinātās Lielās brīvību hartas parlaments bija Britānijas sabiedrisko un valsts institūtu sāls, galvenā priekšrocība, kas nelielu, viļņu apskalotu salu pārvērta paraugā katram brīvību mīlošajam visā pasaulē. Daudzi atceras, cik lielā patosa stāvoklī Mārgareta bijusi, kad beidzot kļuva par Kopienu palātas locekli. Viņa pauda, ka “tagad pieder tai īpašajai angļu deputātu sugai, kuras pārstāvjus nav iespējams sastapt nekur citur”.
Taču vienlaikus Mārgareta parlamentā nejutās īpaši komfortabli. Tas bija pārlieku vecmodīgs, jo parlamentā valdīja izredzēto kluba gars un tajā bija daudz ākstu, kas Mārgaretai ļoti nepatika. Konservatīvajiem deputātiem labāk patika humors, atturība izteicienos un viskijs. Pat ļoti svarīgiem balsojumiem viņi tikai ar lielām grūtībām spēja sevi piespiest izrāpties no kluba, vēl īpaši tad, ja tā dēļ nācās pārtraukt vista partiju. Mārgaretai tuvāks bija “augstais stils”, kā mēdza runāt 17. gadsimtā, un viņa bija noskaņota ļoti nopietni.
Esot jau premjerministres amatā, Mārgareta pastāvīgi izjuta parlamenta spiedienu, ko nespēja mazināt lielie parlamentāro sekretāru pūliņi. Tiesa, Mārgaretas valdīšanas laikā parlamenta ierindas locekļu ierosināto un vēlāk pieņemto likumu daudzums pastāvīgi samazinājās: salīdzinājumā ar 70. gadiem un 80. gadu sākumu vidēji par 18%.
Mārgareta bieži zaudēja parlamentam, kurā, atgādināsim, balsošana atbilstoši partijas ieturētajai līnijai nepieciešama tikai tajos gadījumos, kad partijas vadītājs izsūta deputātiem izsaukumus uz sēdēm, kurās viens no dienaskārtības jautājumiem pasvītrots ar trim sarkanām līnijām un par to jānobalso tā, kā ieteikusi partija, vienlaikus pastāvot draudiem par administratīvu sodīšanu, kas gan notika ļoti retos gadījumos. Piemēram, Mārgareta zaudēja jautājumā par nāves soda atjaunošanu, kā arī par pabalstu palielināšanu deputātiem.
Turklāt arī daudzos uzvarētajos gadījumos viņa izspruka kā caur adatas aci, riskējot pilnīgi ar visu, jo viņu varēja gāzt no troņa. Daudzi konservatīvie deputāti, starp citu, tam allaž bija gatavi. Mārgaretai arī neizdevās 1980. gadā nepieļaut īstenoties idejai par Kopienu palātas sanāksmju translēšanu tālrādē. Tas bija konkrēts Mārgaretas personiskais zaudējums, jo viņa labi apzinājās, ka ar tālrādi nav izveidojušās īpaši labas attiecības. Starp citu, saistībā ar savu atkāpšanos teikto Džefrija Hova runu parlamentā translēja tālrādē, un tieši šī uzstāšanās bija iemesls virknei baumu, kas vēlāk noveda pie Mārgaretas krišanas 1990. gadā.
Savukārt ar Lordu palātu Mārgaretai veidojās vēl sliktākas attiecības. No dažādiem moderniem “politkorektuma” liekulības žņaugiem un partijas solidaritātes gara brīvie lordi bieži vien Mārgaretu atklāti apvainoja, nemaz nerunājot par sīkiem dūrieniem, kas skaidri apliecina to, ka viņa nebija augstākās šķiras iemīļota un cienīta. Kopumā vairāk nekā 200 reižu lordi pie viņas vērsās ar kategorisku prasību pārskatīt valdības vārdā viņas iesniegtos likumprojektus un dokumentus. Tāpēc tomēr nav īsta pamata runāt par to, ka Mārgareta, kā pauž daži vērtētāji, iedibinājusi vēlētu diktatūru – tā būtu vairāk tāda kā nenovīdīga aprunāšana.
Tostarp Mārgaretas un karalienes attiecības bija nemitīgas un neatslābstošas intereses, izdomājumu un spekulāciju objekts. Laikabiedri pauž, ka šīs divas dāmas vienkārši nav ieredzējušas viena otru un atradās nemitīgā cīņas stāvoklī. Šīs intrigas tēma bija īstena zelta dzīsla presei, vēl jo vairāk valstī, kur karaliskā ģimene allaž bijusi dzeltenās preses īpašs uzmanības objekts. Bet te vēl tāds salikums: karalistes vadībā divas sievietes, kuras neslēpti nostājušās viena pret otru! Tiesa, visi avoti pārliecinoši klusē par detaļām – vismaz pagaidām –, jo tādus noslēpumus abas puses rūpīgi sargāja.
