Apmāšanas un piespiešanas princips 3
Mārgaretas valdīšanas stils izpaudās tā, ka viņa pakļāva sev ikvienu valdības ministru, par kuru viņai radās kaut vai vismazākās aizdomas, ka viņš mēdz būt vājš un mīksts vai arī atrodas pārlieku lielā pašam pakļauto ierēdņu varā. Lielākā daļa Mārgaretas valdības locekļu ar šausmām atceras sastapšanos “aci pret aci” ar Dzelzs lēdiju, kura tādos gadījumos ieturējusi absolūtu bezkompromisa stāju.
Pat Mārgaretas faktiskais “darbaudzinātājs” Kīts Džozefs atceras paša pārdzīvoto ārkārtīgi nepatīkamo momentu, kad nācies izlūgties kaut kādas subsīdijas izglītības ministrijai: “Radās iespaids, ka esmu skolnieks, kurš pieķerts nozieguma vietā.” Tādos mirkļos Mārgareta varējusi būt absolūti šaušalīga. Ikviens valdības loceklis jau iepriekš zinājis, ka, saņemot izsaukumu pie premjerministres, nāksies pārciest ārkārtīgi nepatīkamu ceturtdaļstundu. Toties zīmīgi, ka pēc tādām individuālām sanāksmēm valdības plenārsēdēs jau valdīja absolūta vienprātība.
Mārgaretas valdīšanas metožu spilgtākā ilustrācija ir fakts, ka regulāri cita citai sekoja ministru atkāpšanās. 11 gadu laikā tādu bija 21! Rezultātā bija jāatkāpjas pat visievērojamākajiem smagsvariem. 1990. gadā, pēc skandalozi skaļās Džefrija Hova aiziešanas, Mārgareta bija palikusi vienīgā “izdzīvotāja” no 1979. gada valdības sastāva. Naidžels Lousons, kura aiziešanu pavadīja vislielākais skandāls, skaidrojis kabineta lomas samazināšanos šādi: “Viņa tik maz uzticējās un uzticēja saviem ministriem, ka tas vienkārši sagrāva viņu autoritāti un koleģialitāti noveda līdz nullei.”
