Galvenie pieturas punkti politikā 3
1959. gadā Mārgaretai beidzot izdevās iekļūt parlamentā – viņu ievēlēja Kopienu palātā, kur viņa ieņēma parlamentārās pensiju komitejas priekšsēdētājas amatu, savienojot to ar… nacionālās drošības komitejas vadītājas pienākumu pildīšanu.
1967. gadā Mārgaretu iekļāva ēnu kabinetā (ministru kabinets, ko formē opozīcijā esošā partija). Premjerministra Evdarda Hīta laikā (1970–1974) viņa jau pildīja “īstās” izglītības ministres pienākumus, esot vienīgā sieviete britu valdībā. Un, neskatoties uz to, ka 1975. gadā konservatori zaudēja vēlēšanās, Mārgareta saglabāja ministres portfeli arī liberālajā valdībā.
1975. gada februārī Mārgareta nostājās Konservatīvās partijas priekšgalā, tādējādi kļūstot par premjerministra amata kandidāti gadījumā, ja nākamajās vēlēšanās konservatoriem izdotos uzvarēt. Tā arī notika, un 1979. gadā viņa kļuva par Britānijas premjerministri, noturoties šajā amatā 11 gadus, vienlaikus kļūstot par pirmo un pagaidām arī vienīgo sievieti šajā amatā.
Otro termiņu 1983. gadā, ļoti riskanti nostaigājot burtiski pa naža asmeni, viņa “nopelnīja” saistībā ar tā dēvēto Folklendu karu ar Argentīnu. Uzvara tajā it kā izdzēsa visu to, ko iepriekšējos gados – galvenokārt iekšpolitiski – bija sastrādājusi viņa pati un pie varas esošā Konservatīvā partija.
Trešais un pēdējais premjerministres termiņš Mārgaretai bija vissmagākais. Pēc virknes ārkārtīgi nepopulāru lēmumu un likumu pieņemšanas viņai nācās pašai atstāt šo amatu. 1990. gada novembrī Mārgareta paziņoja par labprātīgu demisiju “partijas vienotības un uzvaras vispārējās vēlēšanās perspektīvas vārdā”.
