Izvērtējums turpinās 0
Jau tūlīt pēc Bismarka nāves 1898. gada 30. jūlijā sākās ne vien viņa politiskā mantojuma izvērtēšana, bet arī pielāgošana tās vai citas ideoloģijas vajadzībām. Kaut gan viņš nekad nebija sevi sasaistījis ar jelkādiem ideoloģiskiem valgiem. Vācijā ilgi valdīja īsts Bismarka piemiņas kults. Viņa pēcteči varēja pasmelt no slavas apvītās pagātnes to, kas tiem šķita noderīgs. Piemēram, pacilājošo tēzi, ka “lielos laikmeta jautājumus izšķir nevis ar runām vai ar vairākuma nobalsošanu, bet ar dzelzi un asinīm”, kas patika gan Vilhelmam II un viņa ģenerāļiem, gan Hitleram, toties abi aizmirsa brīdinājumus nekarot divās frontēs un pavisam atmeta Bismarkam raksturīgo ārpolitisko mērenību, kad galvenais mērķis sasniegts. Vēlāk Rietumvācijā parādījās krietni niansētāki pētījumi, neapejot Bismarka valdīšanas ēnas puses, teiksim, viņa piekopto katoļu un sociāldemokrātu piežmiegšanu. Mazas nianses, ja tā var sacīt, tika ievērotas arī VDR, kur Bismarks skaitījās kopumā ļoti reakcionārs prūšu junkurs, taču Vācijas apvienošana sekmējusi arī vācu strādnieku šķiras saliedēšanu cīņā par sociālismu.
Berlīnes mūra krišana un Vācijas atkalapvienošanās nepavisam nenozīmēja pirmā Vācijas apvienotāja glorificēšanu. Drīzāk gluži pretēji – vēsturnieki un filozofi izvērsa Bismarka ēras kritiku. Berlīnē uzskatīja par nepieciešamu mierināt kaimiņus un pirmām kārtām Franciju, ka Eiropas un politiskā ziņā Eiropas Savienības centrā atdzimusī lielvalsts nesaistās ar svešu teritoriju tīkojumiem un ka tā ne vien nosoda savu totalitāro jeb nacistisko pagātni, bet arī kritiski izturas pret vēl senākiem 19. gadsimta notikumiem. Dīvainā kārtā tas drusku atgādina Bismarka nostāju. Un savā veidā Berlīne arī tagad uzņemas viņa kādreizējo “godīga māklera” lomu, piemēram, kad diplomātiski mēģina apslāpēt Krievijas agresivitāti, lai varētu uzturēt ar to ierasto biznesu.
Tāpat Bismarka politikas izvērtējums turpinās Vācijas un Francijas vēsturnieku kopīgi rakstītajos darbos un mācību grāmatās, apzinoties, ka Eiropā daudz kas atkarīgs no šīm abām valstīm un jāatrod īstās mērauklas pagātnei. Bismarkam tajā ir ievērojama vieta. Varbūt pārdomām par to pērn maijā, kad Fransuā Olands viesojās Merkeles vasaras mītnē pie Baltijas jūras, kanclere uzdāvināja smaidošajam Francijas prezidentam muciņu “Bismarckhering” – Bismarka iecienītos marinētas siļķu filejas gabaliņus. Šī pagātne ir sagremojama.
