Desas un politika 0
Bismarks nicināja demokrātiju un īpaši Lielās franču revolūcijas nestās pārmaiņas, taču viņš bija Eiropā pirmais, kurš ieviesa vēlēšanu tiesības visiem vīriešu dzimuma pilsoņiem, atceļot kārtas vai mantiskā stāvokļa ierobežojumus. Līdzīgi daudziem 19. gadsimta cilvēkiem viņš nešaubījās par monarha varas dievišķo izcelsmi, kas vienmēr turama godā, taču mūža nogalē nespēja bez riebuma uzlūkot Vilhelma II attēlu pat uz monētām. Varbūt visvairāk Bismarks ienīda sociālistus, pret kuriem Vācijā vērsa “izņēmuma likumu” (1878), aizliedzot vairākas organizācijas un preses izdevumus. Taču viņa vadībā Vācija ieguva nekur citur pasaulē vēl neesošu sociālo apdrošināšanu, vecuma pensijas un visiem pieejamu veselības aprūpi.
Varbūt Bismarka spriedumi par dažādām nācijām vai tautām ir sevišķa atgādinājuma vērti. Jo šodien uz tiem mēdz reizēm atsaukties kā uz patiesību pēdējā instancē. Tā teikt, aiz matiem ievelkot 21. gadsimta realitātē vai pielāgojot tagadējām politiskajām aktualitātēm. Sociālajos tīklos šūpojas Bismarka citējumi, ka, īsi sakot, ukraiņi tie paši krievi vien ir, un, lai grautu Krievijas impēriju, atliek tikai ukraiņiem iegalvot, ka viņi ir ukraiņi. Bet Bismarka ģeopolitiskajā skatījumā arī Polijas valsts nedrīkstēja Eiropā pastāvēt. Kādā privātā vēstulē Bismarks salīdzinājis poļu stāvokli ar vilkiem, proti, vilki, protams, neesot vainojami, ka piedzimst par vilkiem, bet cilvēki, nepieciešamības spiesti, tos visur iznīcina bez žēlastības. Tāpēc 1863. gadā viņš visnotaļ atbalstīja poļu sacelšanās nežēlīgo apspiešanu Krievijā, lai gan Eiropas valstu sabiedriskā doma to nosodīja.
Tādējādi Bismarks jau savu politisko gaitu sākumā ieguva cara galma labvēlību. Vēlāk, kad viņš ieņēma reihskanclera amatu, tā palīdzēja slēgt jau pieminētās alianses ar Krieviju (1873., 1881. un 1887. gadā), lai izolētu Franciju un lai turētu redzeslokā Krievijas aktivitātes, pārsvarā Balkānos. Jau pirms viņa agrākajos gadsimtos ievērojami Eiropas valstsvīri bija ievērojuši: Krievija mīl runāt par mieru, bet nemitīgi apdraud kaimiņzemes un turpina ekspansiju ar saukļiem, ka apdraudēta ir Krievija (vai pareizticīgie), tāpēc tā spiesta paplašināt savas teritorijas – mīļā miera labad. Bismarks negribēja dot Krievijai tādu ieganstu un izmanīgi ar diplomātisku žonglēšanu uzturēja “spēku līdzsvaru”, tajā skaitā uz citu nāciju, kā poļu, rēķina. Vēl mūsdienās dažam labam politiķim – arī Latvijā – liekas, ka šāda pieeja attiecību veidošanā ar Krieviju ir “pragmatisma” kalngals. Protams, ar nosacījumu, ka tie neesam mēs jeb mūsu valsts, kas šī “pragmatisma” vārdā tiek upurēti.
Reihskanclers īstenoja savu politiku un īpaši ārpolitiku kabinetu klusumā, atskaitīdamies tikai imperatoram, jo Vācijas demokrātiski vēlētajam un tātad sabiedrības noskaņojumam vairāk pakļautajam parlamentam nebija noteikšanas pār valdību. Bismarks visā pilnībā varēja rīkoties atbilstoši viņa pārliecībai, ka “tautai nav jāzina, kā taisa desas un politiku”. Taču Eiropā iezīmējās laiks, kad sabiedriskās domas spiediens uz varu pieaug. Tauta, kurai nebija noslēpums, kā taisa desas, nu prasīja lielāku atklātību par politiku. Arī tam bija sava loma Bismarka kursa norietā.
