“Godīgs mākleris” 0
Veiksmīgi noslēdzis Vācijas impērijas izveidi, Bismarks 19. gadsimta 70. – 80. gados pievērsās savas slavenās alianšu sistēmas radīšanai, un viens no viņa mērķiem bija tieši Francijas izolēšana. Reihskanclers ne gluži bez pamata uzskatīja, ka Francija agrāk vai vēlāk gribēs atgūt 1871. gadā zaudētās Elzasas un Lotringas provinces, tāpēc jādara viss, lai atturētu citas lielvalstis stāties koalīcijā ar Parīzi, kas Vācijai varētu nozīmēt karošanu divās frontēs. Nepieciešamību izvairīties no šāda veida kara noteica Vācijas ģeogrāfiskais stāvoklis Eiropas centrā, un minētais apsvērums kļuva gandrīz vai par Bismarka politisku apsēstību.
Reihskanclers iniciēja virkni politisku savienību, kurās iesaistījās Vācija, Austroungārija un Krievija, jo, viņaprāt, visām Eiropas lielvalstīm, atskaitot Franciju, vajadzēja sadarboties. Kad Balkānos nobrieda kārtējā krīze, Bismarks uzņēmās starpnieka jeb, viņa paša vārdiem, “godīga māklera” lomu, gādājot par konflikta novēršanu sarunu ceļā Berlīnes kongresā (1878). Protams, šīs alianses nebija ilgas, neizdzēsa savstarpējo neuzticību, bet noderēja tam, “lai viens zobens turētu otru makstī”. (Pastāvēja arī Vācijas un Austroungārijas aizsardzības savienība pret Krieviju.) Bismarkam vienīgi neizdevās iesaistīt savā diplomātijas spēlē Britu impēriju, kaut gan viņš karjeras nogalē vēlējās panākt Londonas politisku tuvināšanos Berlīnei. Un Bismarka atziņās balstītā sistēma izrādījās noturīga vien tikmēr, kamēr viņš atradās pie valdības stūres.
Vilhelma I mazdēls Vilhelms II, kurš pats gribēja spēlēt pirmo vijoli, uzlūkoja par traucēkli gan Dzelzs kancleru, gan viņa atziņas. Bismarka demisija (1890) ievadīja jaunu valsts attīstības loku, kad piesardzību atmetušie impērijas valdošie slāņi jau gara acīm redzēja Vāciju ne vairs kā Eiropas, bet kā globāla mēroga lielvaru. Taču Bismarka ārpolitikas pamatnostādņu pilnīgu norakšanu iemiesoja Vācijas ģenerālštāba priekšnieks Alfrēds fon Šlīfens, kurš 1905. gadā sāka izstrādāt plānu karam divās frontēs.
