Dzelzkalēja: Nav jāsamierinās ar pamestu kauliņu 1
Vieni teic – jāmet plinte krūmos, mēs neko neizcīnīsim, jāsamierinās ar to, ko mums piedāvā. Par laimi, netrūkst arī tādu, kas paliek stingri savā nostājā, uzskatot – mums nav jāpadodas un jājūtas kā pastarīšiem vai kā sunīšiem, kas samierinās ar pamestu kauliņu.
Par savu mērķi ir jācīnās. Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece MAIRA DZELZKALĒJA pieder pie cīnītājiem. Viņa ar saviem darbiem un vārdiem iestājas par to, lai Eiropas Savienībā valdītu taisnīgāka un godīgāka lauksaimniecības politika, lai Latvijas zemes kopēji saņemtu taisnīgas subsīdijas.
Ar Mairu tiekos viņas dzimtas mājās “Kaigari”, kas atrodas Bauskas pievārtē – Mežotnē. Viņa gan nelīdzinās “kareivim” brunčos. Maira ir jauna un simpātiska sieviete, bet nenoliedzami – ar stingru tvērienu. To jūtu jau, kad iepazīstoties paspiežu roku.
Sēžam dārzā pie galda zem kuplas liepas, cienājoties ar zemenēm un saldajiem ķiršiem. Mums pievienojas arī Alise un Toms. Viņi ir Mairas brāļa bērni un arī krustbērni. Maira ierosina aizstaigāt līdz netālajai Lielupei. Mums līdzi dodas arī taksītis Tobis, kas ar slaidu lēcienu metas upē peldus. Maira sāk raizēties, ka tik viņu neaiznes spēcīgā straume. Viss beidzas labi, To- bis izraušas krastā, nopurina no spalvām ūdeni un paklausīgi nāk mums līdzi uz mājām. Pa ceļam piestājam pie la- bības lauka, kas vietām sakritis veldrē. Krustdēliņš Toms par to izsaka savu versiju, do- mājis, ka naktī pāri laukam gājuši ziloņi. Mājas pagalmā sastapto Mairas tēti Jāni, kas izskatās gana jauneklīgs, noturu par viņas brāli. Tētim par to sirsnīgi smiekli.
– Tev noteikti dzimtas mājas ir ļoti svarīgas, ja reiz izvēlējies tikties nevis savā dzīvesvietā Rīgā, bet gan Mežotnē.
– Rīgā pavadu piecas darbdienas, bet brīvdienās braucu uz dzimtajām mājām. Man nepieciešams sajust laukus, zemi un zāli. Lai arī tētim jau nosvinējām septiņdesmito dzimšanas dienu, viņam spēka vēl gana, lai saimniekotu “Kaigaros”.
Zemnieku saimniecības vadīšanu savā pārziņā tagad ņēmis mans brālis Artis. Šīs ir manas vecmāmiņas mājas, kurās esmu uzaugusi. Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas atguvām zemi un tētis izveidoja zemnieku saimniecību. Mans darbs visu laiku bijis saistīts ar laukiem, lai arī neesmu saimniece kādā vienā saimniecībā. Sākumā strādāju zemnieku konsultāciju centrā, bet 2000. gadā mani uzaicināja iesaistīties sabiedriskās organizācijas “Zemnieku saeima” darbībā.
Komandas spēlētāja
– Divus gadus biji Zemnieku saeimas priekšsēdētāja. Kāpēc nepaliki galvgalī, bet izvēlējies pildīt vietnieces pienākumus?
– Zemnieku saeimas priekšsēdētājas pienākumus uzņēmos, kad no šā amata aizgāja Valters Bruss. Tobrīd nebija sagatavots cits vadītājs un biju ar mieru stāties viņa vietā. Es gan uzskatu, ka būt vadošajam ir vīrieša darbs, jo tas ir smags un psiholoģiski grūts uzdevums. Es varu būt komandas spēlētāja, kas nāk ar savu redzējumu un pienesumu. Manuprāt, mēs tagad darbojamies kā laba komanda, kuru veido Zemnieku saeimas priekšsēdētājs Juris Lazdiņš, vietnieks Uldis Krievārs un es. Gandrīz divus gadus biju attālinājusies no aktīvas darbošanās Zemnieku saeimā, jo strādāju privātā konsultāciju uzņēmumā. Ieguvu labu pieredzi uzņēmējdarbības sākšanā, tāpat pārliecību, ka varu veidot savu uzņēmumu. Tomēr man ir nepieciešams “plašums”, ir grūti strādāt šauras uzņēmēju grupas interesēs.
Apzinājos, ka varu ietekmēt procesu, likt lietā iegūto bagāžu un tāpēc atgriezos Zemnieku saeimā, kas tagad ir arī mans maizes darbs. Savā uzņēmumā strādāju brīvajā laikā, tikai tik, lai nezaudētu iemaņas un sapratni par to, kas kurā lauksaimniecības nozarē dažādās saimniecībās notiek.
– Kāda aina šobrīd paveras “cīņas arēnā”, aizstāvot Latvijas zemnieku intereses, cenšoties panākt taisnīgākus tiešmaksājumus?
– Nesen Briselē iesniedzām Baltijas valstu lauksaimnieku petīciju par taisnīgāku Eiropas lauksaimniecības politiku. Kamēr citu valstu lauksaimnieki vēl klusē, mēs rīkojamies, tādēļ arī esam pamanāmi. Mūsu sabiedriskās organizācijas šā gada galvenais uzdevums ir panākt godīgākus tiešmaksājumus lauksaimniekiem. Kopš pagājušās vasaras sadarbojamies ar Igaunijas un Lietuvas pārstāvjiem, veicot šo darbu kopā. Tiekamies Briselē ar ietekmīgiem Eiroparlamenta deputātiem un runājam par mazajiem maksājumiem, kas atvēlēti Baltijas valstīm, stāstām par mūsu lauksaimniecības izmaksām, nevienlīdzīgo politiku, kas kropļo konkurenci. No dažiem pašmāju politiķiem dzirdēts, lai mēs liekamies mierā, tāpat neko nepanāksim, bet es uzskatu, ka nedrīkst palikt pusceļā, par mērķi jācīnās. Mēs neatrodamies uz vienas starta līnijas, jo šobrīd mūsu lauksaimnieki saņem tikai vienu trešdaļu no Eiropas vidējiem tiešmaksājumiem. Kā var runāt par taisnīgu konkurenci, ja ir tik atšķirīgas subsīdijas. Tas būtu līdzīgi kā skriešanas sacensībās, kad sāc skriet tikai tad, kad citi jau ir krietnu gabalu priekšā. Dodamies arī pie to valstu zemniekiem, kas saņem lielus maksājumus, tādējādi aizvilinot mūsu valsts iedzīvotājus, spējot piedāvāt daudz lielāku atalgojumu nekā mūsu valstī. Mēģinām skaidrot savu situāciju, rast kopsaucējus, jo ES lauksaimniecības politika nav tikai tiešmaksājumi, ir simtiem citu lietu, no kurām dažas ir īpaši sāpīgas vecajai Eiropai, tā ka mums ir par ko “tirgoties”. Ceram, ka lielais darbs nākamgad būs veikts un būs labi padarīta darba sajūta!
Zemnieki var būt dažādi
– Zemnieku saeimā ir iekļāvušies deviņi simti lauksaimnieku. Kā tu raksturotu mūsu zemes saimniekus, vai viņi savos uzskatos un darbos ir vienoti?
– Pirmkārt, jāapzinās reālā situācija, un Latvijas gadījumā tā ir ļoti atšķirīga saimniecību struktūra. Mums ir gan ļoti lielas saimniecības, gan daudz mazu, hobija saimniecību, mums ir augsti tehnoloģiski attīstītas saimniecības, kas izmanto jaunākās pasaulē pieejamās tehnoloģijas, un mums ir saimniecības, kas strādā ar sentēvu metodēm. Tas, protams, dzīvi un politikas veidošanu nepadara vieglāku, ir gana daudz izaicinājumu. Otrkārt, mūsu sabiedrībai ir tipiska zema spēja pieņemt dažādību. Laikam jau no padomju laikiem līdzi nāk tā vēlme, lai visi esam vienādi…
Mani visvairāk sarūgtina, ka kopumā neprotam priecāties par tiem, kam iet labi. Bet viņi taču ir tie, kas rada darba vietas, maksā nodokļus, nevis pamet valsti un meklē patvērumu svešā zemē.
Vēl aizvien valda uzskats – tie visi, kas tagad skaitās turīgi saimnieki, savulaik “prihvatizējuši” kopsaimniecību īpašumus. Taču tas notika pirms divdesmit gadiem, tie, kas bija bez zināšanām un uzņēmības, jau sen ir izputējuši.
Tiekoties ar zemniekiem un uzklausot viņu sāpi, mēģinām lūkot, kā to risināt, jo mums, sabiedriskajām organizācijām, jādomā, kā atvieglot dzīvi. Mūsu sabiedrībā ir raksturīgi, ka cilvēki pakurn pie sevis vai kaimiņa par kārtējo nejēdzību un ar to arī viss beidzas.
Taču vajadzētu aktīvāk iestāties, piemēram, par administratīvā sloga mazināšanu, skaidri pasakot – nē, šitādus papīrus nevajag un tie ir stulbi noteikumi.
– Ko domā par kāpšanu uz lielās politiskās skatuves?
– Vēl ne. Patlaban mani apmierina trešais spēks – sabiedriskās organizācijas. Strādājot esmu pietiekami iepazinusies ar politisko virtuvi. Zemnieku saeima sniedz iespēju runāt ar visiem politiskajiem spēkiem, tā dod neatkarību izvēlēs un lēmumos. Sevi pazīstot, zinu, ka nespēšu pakļauties politiskajai disciplīnai, jo esmu pārāk godīga. Ceru, ka Latvijā politiskā vide mainīsies. Patlaban diemžēl vēl aizvien valsts intereses ir nākamajā vietā pēc partiju interesēm.
Starp medicīnu un agronomiju
– Kālab savulaik izvēlējies mācīties par agronomi? Varbūt tētis mudināja sekot viņa pēdās?
– Es nopietni interesējos par medicīnu un apmeklēju sagatavošanas kursus Medicīnas institūtā. Atceros tur valdošo aukstumu un drūmumu. Arī cilvēciskajā ziņā.
Un tad aizbraucu uz atvērto durvju dienu toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur bija pavisam cita gaisotne, putniņi čivināja, visi cilvēki smaidīgi un priecīgi. Radās sajūta, ka esmu šeit gaidīta.
Vēlāk draudzene, kas studēja medicīnu, brauca pie manis ciemos uz Jelgavu un smejoties teica – atļauj paskatīties uz dzīviem cilvēkiem. Prātā palicis, ka deviņdesmito gadu sākumā divas ziemas Jelgavas pilī nebija apkures un, lai lekcijās nenosaltu, mēs visi bijām satuntuļojušies kā sīpoli un rokās vilkām pirkstaiņus ar vaļējiem pirkstu galiem. Pēc agronomiem es beidzu arī maģistrantūru ekonomikā. Manā darbā vēl noderētu juridiskās zināšanas, bet, sekojot līdzi likumiem, esmu tos apguvusi prakses laikā. Taču senā interese par medicīnu aizvien nav zudusi. Informācija, kas saistīta ar veselību, pie manis atnāk viegli, un ar draugiem smejamies, ka esmu viņu konsultante veselības jautājumos.
Piekrītu, ka dažreiz ir nepieciešama klasiskās medicīnas palīdzība, bet daudzos gadījumos labāk spēj līdzēt netradicionālās dziedniecības metodes. Tā kā pati, pateicoties akupunktūrai, esmu tikusi vaļā no smagas migrēnas, tad tiešām zinu, ko runāju. Lai labi justos, svarīgi jau ir sabalansēt darbu ar atpūtu, atrast savus spēka avotus. Es arī savos meklējumos esmu nonākusi pie jogas un cigun, jo kaut kādā veidā no iegūtajām negācijām jātiek vaļā. No latviešu tradīcijām godā turu pirts rituālus. Tas ir tāds spēka avots, ka pēc tam esi gatavs kalnus gāzt. Bija laiks, kad reizi gadā devos kādā tālā ceļojumā, mani īpaši saista Austrumu zemes. Bet tagad tik bieži nākas braukāt darba dēļ, ka brīvdienās vairāk gribas gūt mieru. Aizbraucu uz Mežotni, pastaigājos pa pils parku, paraugos Lielupes plūdumā un tas viss iedod vairāk spēka, nekā esmu zaudējusi nogurdinošajos lidojumos.
– Vai, atbraukusi uz laukiem, tu sniedz konsultācijas arī saviem tuvākajiem lauksaimniekiem – tētim un brālim?
– Es ikdienā savu laiku esmu veltījusi citiem, tādēļ brīvdienās to vairāk gribas atvēlēt sev.
Svešus labprāt konsultēju, bet ar tuviniekiem ir citādi. Mans tētis ir agronoms, viņa draudzene arī, tāpēc ar padomu došanu esmu uzmanīga. Pastāstu, ko dara citi lauksaimnieki, bet neuzbāžos ar savu viedokli.
Man patīk apbraukāt mūsu laukus, un tie ir plaši. Tētis un brālis tagad apsaimnieko vairāk nekā 500 hektāru, bet mēs sākām ar 14,7 hektāriem. Citiem no malas liekas, ka zemnieki peldas naudā, taču, lai saimniecību attīstītu, līdzekļi jāiegulda saimniecībā. Tikai tagad, pēc divdesmit gadu saimniekošanas, tētis var atļauties tādu ekstru kā aizbraukt tālākā ceļojumā. Mūsu māja ilgu laiku līdzinājās sūnu namiņam. To atjaunojām vien tad, kad Latvijā likvidēja cukurfabrikas. Toreiz es stingri uzstāju, ka gribu redzēt, kur cukura nauda palikusi! Ceļš līdz pirtiņas uzsliešanai arī bija vairākus gadu desmitus. Mēs ģimenē visi esam darbaholiķi, un tāpēc ir tik labi, ka piektdienu vakaros varam pabūt kopā pirtiņā. Vasarās tur arī mitinos, turpat līdzās dārzā ir savas garšaugu dobītes, kuras aprūpēju. Taču rudens pusē mana mīļākā nodarbošanās ir ābolu lasīšana. Man ir kur izvērsties, jo augļu dārzā aug kādas astoņdesmit ābeles. Dažas no tām saglabājušās vēl no tālā 1949. gada. Tētis gan mazliet dusmojas, kad pavasarī gandrīz viss mans lasījums jāmet ārā! Pagājušajā rudenī taisījām lielo sulu spiešanu. Tētim nācās pa visu pagastu meklēt stikla burciņas, kurās sapildīt sulu.
– Tu ieminējies, ka ģimenē visi esat darbaholiķi. Vai nešķiet, ka daudzie darba pienākumi tev atņēmuši laiku padomāt pašai par savas ģimenes izveidošanu?
– Droši vien, ka darbs ir traucējis, bet varbūt tas īstais mani vēl nav ieraudzījis. Domāju, ka augšā viss tiek izlemts, kuram ar kuru jāsatiekas. Attiecību pieredze man ir, un, kā jau katra pieredze, tā arī kaut ko iemāca. Tu iemācies un ej tālāk. Jaunībā biju pārliecināta, ka es agri apprecēšos, man būs daudz bērnu un liela māja, kurā saimniekošu. Dzīvē sanācis citādi, bet vēl jau viss ir iespējams.
Manuprāt, ja darbs dzīvē ņem pārsvaru, tad zūd harmonija. Tētis kreņķējas, ka es par daudz strādāju. Bet, ja darbs ir hobijs un es tajā rodu gandarījumu, tad varu par to tikai priecāties. Slikti ir, ja nav darba vai arī jādara tas, kas nepatīk.
Taču mans aicinājums ir palīdzēt veidot mūsu laukus harmoniskus, ekonomiski dzīvus, sabalansētus. Negribu, lai pie mums ir tik intensīva lauksaimniecība kā Holandē, bet negribu arī redzēt pamestas mājas un aizaugušus laukus. Līdzsvars ir kaut kur pa vidu, un es ceru, ka mēs tajā arī nonāksim.
Maira Dzelzkalēja • Dzimusi 1972. gada 11. jūnijā. • Sabiedriskās organizācijas “Zemnieku saeima” priekšsēdētāja vietniece. • Diplomēta agronome, iegūts maģistra grāds ekonomikā. |
