Dzelzceļa tuvumā riskējam un apzināmies, bet turpinām 0
“Pēdējā laikā pie mums piezadzies viens zaglis – uzmanības zaglis. Jaunās tehnoloģijas mums nozog pašu galveno – uzmanību. Tālruņus izmantojam visur, taču tie būtu vienkārši nedaudz jāatmet. Ne tikai šķērsojot dzelzceļu. Gan lai nenodarītu pāri sev, gan draugiem un radiniekiem,” starptautiskajā Drošas dzelzceļa šķērsošanas dienā, uzsākot sociālo kampaņu par drošu dzelzceļa šķērsošanu “Atmet telefonu un dzīvo!”,” sacīja ”Latvijas dzelzceļa” prezidents Edvīns Bērziņš, uzsverot, ka “LDz” katra saņemtā ziņa par negadījumu uz sliedēm ir kā personīga traģēdija, īpaši, ja iesaistīti bērni, tāpēc uzņēmums rūpīgi domā kā traģēdiju skaitu samazināt.
Šogad svinīgā kampaņas atklāšana notika stacijā “Turība”, blakus biznesa augstskolai “Turība”. Rektors Aldis Baumanis norādīja, ka dzelzceļš augstskolai ir ļoti svarīgs. Pat lekciju saraksts augstskolā esot pakārtots vilcienu atiešanas laikiem. A. Baumanis pastāstīja, ka tuvojas diezgan traģiska gadskārta. “Tūlīt būs 200 gadi kopš pirmo reizi cilvēks zaudēja dzīvību dzelzceļa tuvumā. Jāatceras, ka tolaik vilcieni bija ļoti skaļi un lēni, Tagad situācija ir kardināli mainījusies, dzelzceļam kļūstot krietni bīstamākam. Turklāt bīstamību paaugstina arī paši cilvēki, piemēram, šķērso sliedes ar austiņām ausīs. Varētu arī acis aizvērt un tad būtu pilns komplekts!” sacīja rektors.
Pērn uz dzelzceļa dzīvību zaudēja 24 cilvēki, vēl 4 guva savainojumus. Kā norādīja E. Bērziņš, katru negadījumu ar tālruņu lietošanu nevar saistīt, taču tā kļūstot par arvien ierastāku praksi. Tomēr joprojām galvenais nāves iemesls esot pašnāvības, kuras sastāda apmēram 60-70% no visiem nāves gadījumiem. E. Bērziņš gan norādīja, ka tam nav nozīmes, jo katrs negadījums ir individuāls un novēršams. “Liels skaits negadījumu notiek arī neuzmanības dēļ, tāpēc mūsu uzdevums ir informēt un izglītot sabiedrību par drošību uz dzelzceļa un tā tuvumā,” sacīja LD priekšnieks.
“Kam jānotiek, tas notiks…”
Latvijas Universitātes profesors sociālajā psiholoģijā Ivars Austers kopā ar pētījumu centru “SKDS” bija arī sagatavojis nelielu, taču būtisku pētījumu. Maijā “SKDS” aptaujājuši 1005 cilvēkus, cenšoties noskaidrot to paradumus dzelzceļa tuvumā un domas par mobilo viedierīču u.c. tehnoloģiju izmantošanu. Izrādās absolūti lielākā daļa uzskata, ka šķērsot dzelzceļu un vienlaikus izmantot telefonu saziņai vai izklaidei ir riskanti, tāpat arī klausīties mūziku austiņās un runāt pa telefonu (tā uzskata vairāk par 80% respondentu), tāpat cilvēki par riskantu nodarbi uzskata sevis vai citu fotografēšanu sliežu tuvumā. Tomēr, kā sacīja I. Austers, rodas pretrunas, jo lielākā daļa tāpat to dara, riskus apzinoties. “Lai savu rīcību attaisnotu un rastu racionālu pamatojumu, vienkāršākais veids ir citiem piedēvēt biežāku riskēšanu. Tāpat daudzi dzīvo pēc principa – kam jānotiek, tas notiks. Tie ir cilvēki, kuri uzskata, ka nevajadzētu iejaukties un aizrādīt riskētājiem dzelzceļa tuvumā. Tas ir ārkārtīgi bīstami un tā ir pati riskantākā grupa,” sacīja pētnieks.
Savukārt psihoterapeite Dace Caica norādīja, ka jau sen uz tehnoloģijām nevar attiecināt teicienu “strauji ienāk”, jo tās sen jau ir ienākušas mūsu ikdienā, kļūstot un dažbrīd pat aizvietojot kolēģus, draugus, radiniekus. “Ir pilnīgi skaidrs, ka viedierīces izraisa piesaisti, ko saucam par atkarību. Ja cilvēks ceļā uz darbu saprot, ka aizmirsis telefonu, tad sabrūk gandrīz visa dzīve, viss apstājas,” sacīja psihoterapeite, aicinot telefonus biežāk atstāt kabatā, lai neapdraudētu sevi un citus. “Labāk palaist garām kādu zvanu, nevis visu dzīvi.”
