Dzelzceļa lepnums – Marina Panžinska no Aizkraukles 0
– Man ir interesants darbs, priecājos par aktīvajiem un gudrajiem stacijas dežurantiem un lepojos, ka strādāju lielā un stabilā uzņēmumā VAS “Latvijas dzelzceļš”, – atzīst Aizkraukles stacijas priekšniece MARINA PANŽINSKA. Šogad viņa saņēmusi nozares goda nosaukumu “Dzelzceļa lepnums”.
– Mani vecvecāki Zinaīda un Nikolajs Pavlovi un arī vecāki Oļegs un Ļubova Pavlovi bija dzelzceļa darbinieki. Bērnībā gāju uz vecāku darbavietu Gulbenes stacijā, skatījos pa logu, kā ripo vilcieni – man patika. Arī mājās, ieturot maltītes, vecāki allaž runāja par dzelzceļu, un man šķita, ka par dzelzceļa lietām zinu visu. Tēvs ir beidzis dzelzceļnieku tehnikumu un Tālajos Austrumos vadījis gan tvaika, gan dīzeļlokomotīves. Kad atgriezās Gulbenē, strādāja par vilcienu vadītāju, mašīnistu, instruktoru, pēc tam bija lokomotīvju depo priekšnieks. 2002. gadā nodibināja Gulbenes–Alūksnes bānīti un mani vecāki sāka strādāt šajā uzņēmumā. Mamma veica kasieres un uzskaitvedes darbus, tētis sākumā bija mašīnists instruktors, pēc tam tehniskais direktors, – Marina ar mīļumu stāsta par vecākiem, no kuriem mantojusi gan cieņu pret dzelzceļnieka profesiju, gan arī vēlmi strādāt šajā jomā. Lai kādi laiki nāktu, dzelzceļnieka darbs ir vajadzīgs un darītājam sniedz drošības sajūtu. Tālab Marina Rīgas Tehniskajā universitātē izmācījās par dzelzceļa pārvadājumu organizēšanas procesa inženieri mehāniķi. Sarežģīti un atbildīgi skan un tieši tāds stacijas priekšnieka darbs arī ir. Aizkraukles stacijas personāls rūpējas, lai diennaktī droši un laikā cauri stacijai varētu braukt kādi 50 vilcieni, apkalpo piecus piebraucamos ceļus, Aizkrauklē beidzas arī elektrovilcienu līnija no Rīgas. Nesen sākusies otrā sliežu ceļa Skrīveri–Krustpils būve. Tās stacijas kolektīvam ir papildu rūpes – jānodrošina manevri, uz sliedēm jādežurē signālistiem, jāpārrauga pārmijas, kas nav pieslēgtas centralizācijai…
– Esmu kaujas gatavībā. Ik pa trim gadiem kārtoju eksāmenus, reizi mēnesī apmeklēju tehniskās apmācības. Visiem lēmumiem jābūt pareiziem, kā paredzēts instrukcijās un noteikumos. Stacijas priekšniekam ir jāprot strādāt nestandarta situācijās, turklāt bez stresa un ātri.
Tā arī rīkojos. Un man ir lieliski kolēģi dežuranti, strādīgi un apzinīgi, – stāsta Marina. Arī pati karjeru sākusi Aizkraukles stacijas dežuranta amatā. Pēc pieciem gadiem izmēģinājusi spēkus Skrīveru stacijas priekšnieces darbā. Ilgi gan domājusi, vai pieņemt šo posteni, jo uz darbu jāmēro tālāks ceļš un arī alga mazāka. Tomēr nolēmusi, ka dzīvē jāiet uz priekšu un riskējusi. Kolektīvs bijis draudzīg, un Marina ar visu sparu metusies darbā, krāsojusi dežūristabas mēbeles un sienas, lai būtu skaisti un kārtīgi. Bet pēc pāris mēnešiem Aizkraukles stacijas priekšnieka vieta bijusi vakanta un Marina atgriezusies Aizkrauklē. Nu jau rit vienpadsmitais gads stacijas priekšnieces postenī. Marina iepazīstina ar Aizkraukles staciju, kur pašlaik valda liela rosība. Pienāk vilciens Rīga–Zilupe, un uz perona izbirst pulks aizkraukliešu. Drīz viņiem būs vēl ērtāk, jo plecīgi vīri šeit būvē otru sliežu ceļu un laikmetīgus augstus peronus. Arī stacijas darbiniekiem prieks – stacijā ievilks ūdeni. Marinas Panžinskas kolektīvā ir septiņi dežuranti, viņa paliela puisi studentu, sakot – kādi gudri jaunieši papildina mūsu rindas! Lai varētu labāk saprast un motivēt darbiniekus, Marina interesējas par psiholoģiju. Atziņas smeļas arī Ričarda Templera grāmatā ”Dzīves likumi”: ”Esi beidzamais, kurš paceļ balsi. Kliegšana ir zīme, ka esi zaudējis kontroli pār situāciju un ka tev vairs nav citu argumentu.” Vai arī: ”Dzīves gudrība nav nekļūdīties, bet gan prasme pēc kļūdām iziet no situācijas ar cieņu un veselo saprātu.”
Marina atzīst, ka ir laimīgs cilvēks. Viņai patīk strādāt dzelzceļā un dzīvot Aizkrauklē, no Gulbenes šurp pārcēlušies arī viņas vecāki. Dēls Ričards izaudzis gandrīz divus metrus garš un rudenī mācīsies Ogres Valsts tehnikumā. Ģimenē ar otro vīru, arī dzelzceļnieku, valda saskaņa un kopīgas intereses. Bet kolēģu atzinība par labu darbu mudina strādāt vēl labāk.
