Džeidas stāsts: visa ģimene aiziet īsā laikā 0
Džeida Braitveita ir franču un spāņu valodas skolotāja.
Viņa pirms trim gadiem zaudēja savu mammu krūšu vēža dēļ un tikai pēc 18 mēnešiem viņas pusmāsa izdarīja pašnāvību. Šogad viņas tēvs pēkšņi nomira ar sirdstrieku.
“Tas bija tik graujoši,” viņa atminas. “Sāpes, kuras es jutu, bija neizmērojamas.”
Braithveita tikai sāka aprast ar savām sērām. Bet ziņas par tēva nāvi 2017. gada janvārī atkal visu sagrāva.
Viņa stāsta, ka mammas draugi, tāpat kā viņas paši tuvākie draugi un puisis atbalstīja viņu grūtajos brīžos.
“Bet vairāk par visu piedalīšanās labdarības pasākumos un naudas vākšana, lai palīdzētu citiem līdzīgās situācijās, patiesi palīdzēja man tikt cauri grūtībām,” viņa skaidro.
“Apziņa, ka nauda, kuru es palīdzu saziedot, palīdz izdarīt kaut ko tik labu, liek man uzmesties zosādai. Un, protams, apziņa, cik ļoti ar mani lepotos vecāki, ir ļoti mierinoša. Pēc mammas nāves es piedalījos skrējienā “Skrējiens pēc dzīvības”, un pēc tēva nāves piedalījos Britu sirds fonda maratonā.
Tad kā izskatās nākotne tagad salīdzinājumā ar to, kā bija uzreiz pēc traģiskajiem notikumiem?
“Uzreiz pēc tam, kad uzzināju, ka mans tēvs ir nomiris, es jutu nelabu dūšu, nevarēju paelpot, domāju, ka dzīve ir tik netaisna, un domāju, ka manas sāpes nepāries un kā es jebkad spēšu atkopties, vai mani pārstās vajāt vēl vairāk traģēdijas,” viņa skaidro.
“Es joprojām esmu bēdīga, un joprojām ir dienas, kad nevēlos kāpt ārā no gultas un doties sabiedrībā, bet tas nekas, tas ir normāli.”
“Tagad esmu jau pieņēmusi, ka tāda tagad ir mana dzīve un visas iespējas un izaicinājums pieņemu ar atvērtām rokām.”
“Dzīve ir ļoti atšķirīga no tās, kādu to iztēlojos pirms trim gadiem, bet es cenšos būt tik pozitīva, cik vien iespējams, un dzīvot dzīvi, par kuru mani vecāki lepotos”.
