“Dzejolis ir kā putns”. Andra Ogriņa dzeja 0
Dzejnieks Andris Ogriņš (1975) studējis Rīgas Tehniskajā universitātē. Strādājis par pastnieku, datu operatoru, Latvijas Sporta muzejā par galveno speciālistu pamatdarbības jautājumos. Kopš 1999. gada strādā par reklāmu reģistra datu apstrādes speciālistu.
Publicējies literārajā periodikā un portālos. 2007. gadā piedalījies Jauno un iesācēju autoru seminārā. Jau pirmais dzejoļu krājums “Es zvēru pie kraukļiem” (2008) izpelnījies profesionāļu uzmanību un atnesis autoram Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju, kā arī Starptautiskās rakstnieku un tulkotāju mājas un Ventspils pilsētas domes Izcilības stipendiju par labāko debiju.
2011. gadā izdots Andra Ogriņa otrais dzeju krājums “Zem pulksteņa pulkstenis”, 2015. gadā – “Plaukstu šķērsielas”, bet nupat nācis klajā ceturtais krājums “Debesu punkti”. Autors raksta arī dzejprozu, kas apkopota krājumā “Pēdējā santīma grāmata” (2012).
– Tā kā tiekamies vēl ceriņu laikā, pajautāšu: vai mēdz meklēt ceriņu laimītes?
A. Ogriņš: – Bērnībā esmu meklējis un ēdis, daudz ēdis un daudz cerējis.
– Kā tev liekas, kāpēc cilvēki pārstāj meklēt laimītes?
– Jo vispār pārstāj cerēt, meklēt laimi dzīvē, sevī. Pirmkārt – sevī. Bet tad laime mēdz gluži kā no zila gaisa nokrist pati, nemeklēta. Tie mirkļi ir jātver, jāizbauda, jo seko skumjais, bēdīgais ceriņkrāsas četrlapis. Arī tas kaut kādā ziņā jāizgaršo. Mēs esam cilvēki – labi, ļauni, priecīgi, bēdīgi, laipni, rupji, kaitīgi, mīloši, sevi un citus nīstoši. Tā ir tikai dzīve. Nekas vairāk.
– Man nez kāpēc liekas, ka laimīgi cilvēki ir māņticīgāki par tiem, kuri kādā konkrētā brīdī jūtas nelaimīgi. Man pat ir teorija, kādēļ.
– Jā, varbūt māņticīgs cilvēks domā, ja viņš kādā brīdī kaut ko izdarīs vai arī neizdarīs tieši tā vai citādi, tad viņam veiksies, viss būs kārtībā (vai otrādi). Viņš par to ir pārliecināts, un tas nav slikti, tas piešķir viņa dzīvei jēgu un gliemeža mājiņu. Bet es neesmu māņticīgs.
– Vai tas obligāti nozīmē, ka esi nelaimīgs?
– Nē, nebūt ne. Daudzi nez kādēļ iedomājas, ka esmu nelaimīgs. Atliek ierakstīt “Facebook” kādu tekstu un sākas…
– … tie parasti ir diezgan eksistenciāli, atļaušos piebilst…
– … rakstītais bieži apaug ar uzmundrinājumiem. Lai gan man tie īpaši nav vajadzīgi. Pat raudot jūtos laimīgs. Vienkārši raksturoju stāvokli, kādā tobrīd atrodos, un tas visbiežāk nav mēdejiski traģisks. Jā, taisnība, reti ievietoju “Facebook” bildes ar ziediem, nelieku idilliskas bildītes kopā ar ģimenes locekļiem utt. Tas nav manā dabā, manā dabā ir mazlietiņ virs normas paskumt. Mums ar nomāktību ir noslēgta vienošanās – man diezgan bieži jāskumst, savukārt viņa mani nenogalina. Mēs tā esam vienojušies, un vienošanās netiek lauzta jau gadiem ilgi.
– No tā paša “Facebook” man radies priekšstats, ka tev patīk fotografēt.
– Patīk. Cik nu ar mobilo telefonu to var sekmīgi izdarīt. Kaut gan, jā, ar mobilo arī var piefiksēt jaukus mirkļus. Neuzskatu, ka manas bildes ir kvalitatīvas, jo neesmu profesionālis, fotografēšana ir tik vien kā mans hobijs, un, ja vispār kaut ko protu, tad sacerēt dzejoļus, ne uz ko citu es nepretendēju.
– Dzejas grāmatas taisa no mana lasīšanas viedokļa pilnīgi nepareizi, jo es nelasu pēc kārtas, bet šķirstu un skatos, kurš dzejolis uzrunās. Droši vien vajadzētu lasīt pēc kārtas, vai ne? Dzejnieks pūlējies, domājis, kurš dzejolis nāks aiz kura un kādēļ…
– Nezinu. Tā man ir tumša bilde. Es to atstāju redaktora ziņā. Parasti visus (par derīgiem atzītos) dzejoļus sametu kaudzē, kas ne pēc kā skaista neizskatās, un ļauju, lai viņš vai viņa izveido acij tīkamu kompozīciju. Daudzi man pazīstami dzejnieki dara tieši tāpat. Tāpēc jau redaktori ir vajadzīgi. Un savai redaktorei es pilnībā uzticos, kā arī augsti vērtēju viņas darbu.
– Nu, lūk, un, lasot pilnīgi ne pēc kārtas, man radās sajūta, ka šajā krājumā tu tuvojies dzejprozai.
– Tu domā – tādēļ ka dzejoļiem jābūt atskaņām? Jā, tā laikam uzskata liela daļa latviešu lasītāju… Nē, dzejoļiem jāsatur iekšējs pulss, melodija, dažiem vārdiem neuzkrītoši jāatkārtojas. Tas viss (arī manis izlaistais), manuprāt, veido dzejoli. Šajā grāmatā pilnīgi noteikti lasāma dzeja, ne dzejproza. Dzeja ir lidojums kosmosā, brīvība. Dzejolis ir kā starpgalaktisks putns – piesēž uz kādas zvaigznes, paknābā ķīmisku, verdošu reakciju, uzņemot vielas, lai zibeņotu tālāk.
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam dzejoļus no Andra Ogriņa jaunā krājuma
“Debesu punkti” (“Pētergailis”, redaktore Ingmāra Balode).
Pateikt silti kā vasaras vējā izkārtus kreklus
vārdus
kuri piepildot ar saturu šodienas koferus
ceļos tālāk
un tālāk vieni
nosirmojušie koki un automašīnas
kokiem
nav kas sirmumu nokasa
bet auto kā mēs (tie teicēji)
atkal jauni
ar mūžīgi vecu iekšpusi
viss dosies projām
bet mēs
mēs paliksim
uz
vēl
vienu
vārdiņu
*****
saujas traukā viņš iejauc pavasara kokteili
netīrā pēc darba
bet nekas
tā taču svarīga sastāvdaļa
bez kuras (burtiski) neiztikt
zaļo zāli zaļās debesis kur zaļā vārna ķērc
briljantzaļas dziesmas
par kādu sestdienas rītu pie zaļas atmodas
mazliet jau noziedējušus ceriņus
pa starpai sarukušu melnu piecstaru laimīti vai arī
baltu
nav nozīmes
viņš pakrīt trauks nesašķīst tikai asiņo ļoti
un smieklus
(maija) buķetei piemaisot vēl vienu krāsu
****
pavasara saltā gaisma ielien tukšajā pavardā
viņa pačīkstina nogarlaikojušās durtiņas
saslauka no iepriekšējās pārticības palikušos
putekļus mizas un zariņus
kādas pārdomās savilktas sejas inkarnāciju
kas atspulgos viņa nav mitējusies vajāt
pat lielveikalos stāvot rindā pēc brokastu
pārslām un ziemā pēc sniega
ko pielikt pārkurinātajai pierei kā kompresi
apsēstība ar visiem aizgājējiem
arī tiem kuri nepārkāpa viņas ilgu slieksni
tikai pacietīgi stāvēja līdzās
un paturēja viņas vienmēr nosalušo pirkstiņu
pārvēršot to zila debesu ledus fantāzijā
bet tagad viņa atkal uzsprauž tumšas acenes
ielūr pa mākoņu atslēgas caurumu
ave sol cauri tumsai nežilbstot sveicina sauli
***
pēc izlasīšanas iekurt krāsni
vai apdedzināt rokas
uz saules svecēm
tur pie tā galda
kur apmetusies tava
aizbraukšana
es pat nezinu
kāpēc un uz kurieni
kā rudeņos brīvprātīgi
neaizlido daži putni
arī mēs
taču varētu palikt
tur pie tā galda
sagaidīt rietu
un nenosalt
