Dzejoļi no Andas Līces topošās grāmatas. „nepabeigtie dzejoļi klusē” 8
2024. gada sākumā „Kultūrzīmju” lasītājiem ir iespēja lasīt dzejnieces Andas Līces dzejoļus no topošās grāmatas.
1.
Tam, kurš zina
Tālruņi īd kā govis,
ko neviens nenāk slaukt,
ar nepateikto pieriet,
ar to, ko neatsaukt,
ko diena paslēpusi,
bet nakts no vaiga slauka.
Caur kabatām,
uz naktsgaldiņiem,
tālruņi kā jāņtārpiņi spīd
un, dienai austot, nodziest –
no zonas esam izgājuši laukā.
2.
Kā mums atpakaļ tikt
tai aizmirstā tuvienē,
kur “jā” ir JĀ, bet “nē” ir NĒ?
Kā mums uz priekšu tikt,
kad īstenība kā pamāte
no bērnības pasakām,
kā mums izaugt,
lai vairs nav bail no tām?
X X X
Ap Titāniku zied koraļļu dārzi,
līgani šūpodamies kā vējā.
Kuru gan vēl tik krāšņi
virs zemes kāds piemin?
Pār mums, kas zemītē gulsim,
būs tikai smilgas un sūna,
un kāda pienene.
Titāniks kā lāde ar rūnām.
Mēmi kustinot lūpas,
zivis klausās to čukstus,
un brīnās, ne jau straume,
sirds puksti korāļus šūpo.
Čells
Kas piedzīvojis tik daudz,
tam nesāp vairs rētas,
kas klusējis ilgi,
tam ir ko atcerēties.
Tas mierināt prot.
Kad vairs nevienam
nav daļas gar mani,
tas pienāk un apskauj
ar tik siltām plaukstām,
ka arī es sāku skanēt.
Pie afišu staba
Plati atvērta mute.
Ne jau Afrodīte no viļņiem,
cildenu varoņu ciļņi
vai Radītājam dziedātās himnas
no dvēsele drupām iznirst.
Himēras staipa kaklus,
prasa dzert un ēst,
skatās, vai vēl kaut kas
šeit palicis nesaplēsts.
Ko vēl atņems, ko vietā dos
plati atvērtā mute?
Pašā apakšā sīkākiem burtiem:
“Sākums pulksten deviņpadsmitos.”
X X X
Uz sliekšņa nestāv neviens,
aiz logiem nevienas sejas.
Nedz rītos kāds aizkarus atvelk,
nedz vakaros gunis dedz.
Nepabeigtie dzejoļi kā nami,
uzcelti tikai līdz pusei.
Velti mēģini kādu sasaukt –
nepabeigtie dzejoļi klusē.
X X X
Radio runā par gadiem,
es – par nākamo rītu,
jūtos kā zīdtārpiņš,
neziņas kokonā ievīstīts.
Var gadīties, jebkurā brīdī
sākšu atpakaļ mūžībā tīties.
Zīda pavediens, ziniet,
tik ātri caur pirkstiem slīd,
tikko vēl mirdzēja saulē
un vairs nekur neatspīd.
Tāpēc par nākamo rītu
ik vakaru aizlieku vārdu,
neskatoties ne uz ko
un arī visam par spīti.
Aiz loga
Vienīgi krītošs sniegs,
apvieno laiku ar telpu
un izskaidro abus.
Iesākumā bija daba,
un tikai pēc tam
visas zinības radās.
Visgudrie prāti kā telēni
līdz šai baltai dienai,
ar vareno dabu badoties,
pa priekšu un apkārt skrien.
Bet sirds visu laiku dreb –
pie iesākuma grib
kur dzīvība elpo,
un krītošs sniegs
apvieno laiku ar telpu.
