“Noslēgusies vesela ēra.” Dzejnieku Uldi Bērziņu pieminot 5
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ziņu par izcilā latviešu dzejnieka došanos mūžībā pasaule saņēma 24. marta rītā. Ikviens, kas to pieredzējis, kļuva it kā vēl mazāks un vientuļāks, jo nāca tā lielā sajūta, ka noslēdzies kārtējais neaptveramais mūsu kultūras gadsimts, vesela ēra.
Uldis Bērziņš ir vairāk nekā 19 balvu laureāts, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, latviešu dzejas reformētājs, kurš sarakstījis deviņus pilnasinīgus dzejas krājumus un visa mūža garumā dāvājis latviešu lasītājam neskaitāmus ārzemju autoru darbu atdzejojumus, kļūstot, protams, par dzīvu pieminekli latviešu mūsdienu atdzejošanas mākslai.
Ir grūti iedomāties atzinību, kuras viņa biogrāfijā trūktu. Varbūt vispiemērotākā vēl būtu Nobela prēmija literatūrā.
“Laiks ir tik bezgala īss,” viņš rakstīja savā dzejolī “Ceļotāji, atcerieties”.
Un mēs atceramies, jo dzejoļi, īpaši pēc dzejnieka aiziešanas, gandrīz vienmēr vēsta ko baisu, it kā atklāj papildu nozīmju slāni, atgādinot, ka mākslinieks zina pat vairāk, nekā pats spēj iedomāties.
2019. gads nāca ar nelaimes priekšnojautu – dzejnieka dēls atklāja presei, ka tēvu piemeklējis insults, un bija patiešām jānodreb, atminoties, ka visu sasniegumu un radīto vai pārradīto tekstu priekšā nepielūdzama ir cilvēka dzīvības matērija.
2020. gadā bija jau uznākusi pandēmija, bet tikpat aši ieradās arī Latvijas Literatūras gada balvas videoceremonija (Ulda Bērziņa no senspāņu valodas atdzejoto “Dziesmu par manu Sidu” apbalvoja kā labāko tulkojumu), sociālajos tīklos virmoja diskusijas, vai vajadzēja veselības nelaimē nonākušajam dzejniekam likt runāt visas pasaules priekšā, jo runāja viņš citādi, sabiedrība taču ir pieradusi redzēt tikai to “skaistāko” un “nevainojamo”.
Patiesībā no Ulda Bērziņa mutes toreiz uz mums runāja mūžība – tas bija maģisks akts, daudziem, iespējams, pēdējā sastapšanās ar leģendu. Un paldies LALIGABAI par iespēju viņu satikt pēdējo reizi vismaz uz ekrāna.
Nespēšu aizmirst, ka viņš kameras priekšā runāja no sava mājokļa loga kā no aizspogulijas, kā no pavērta portāla uz citu pasauli. Visa planēta juka prātā, valstis slēdza robežas, valodas kustējās jēgā un bezjēgā, kā miza no ābola tika atdalīta mūsu iespēja neierobežoti ceļot un vēlme iejukt citās kultūrās. Bet Latvijā uz mums runāja cilvēks, kas to visu jau it kā bija redzējis un visur bijis.
Uldis Bērziņš taču bija ceļojis persiešu, krievu, spāņu, poļu, turku, irāņu, vecislandiešu, senslāvu, azerbaidžāņu, senebreju, arābu un citu valodu jūrās. Ceļotāji, atcerieties: valodu robežas nekad nebija un nebūs slēgtas.
Ulda Bērziņa literārais mantojums izaicina ar savu valodisko brīvību, tomēr tas ir ļoti intelektuālu un principiālu tekstu kopums. Viņa dzejā var vienmēr uzdurties dievišķajam, kas ne katram ir saprotams.
Dzejas valoda spēlējas ar cilvēka vēlmi pēc izskaidrotas un uz delnas pasniegtas pasaules, valoda Bērziņa tekstos kalpo zīmes varai pār virspusību un atgādina, ka “alfabēts, brāl, jau ir nolūks” (no krājuma “Maija debešos”).
Tomēr, lai cik daudzslāņains būtu dzejnieka teksts, vissarežģītākais tomēr ir cilvēkam “nedarīt to, ko pērk” un “par akmeni palikt” (no krājuma “Nozagtie velosipēdi”). Tāpēc ārkārtīgi nozīmīgs Ulda Bērziņa dzejas un atdzejas pasaulē ir bijis darbs pie epu un sakrālo tekstu atveides latviešu valodā.
Šī darba vērtība nav izmērāma jebkādā naudas izteiksmē, jo tādi teksti kā “Teika par Igora karagaitu”, “Eddas dziesmas”, “Dziesma par manu Sidu”, Bībele un Korāns paver durvis uz izaicinājumu un mūžību.
Iespējams, viens no Ulda Bērziņa ģenialitātes pamatiem ir tas, ka viņš sadzirdēja arī tos brīžus, kad svarīgs ir klusums un cilvēkam jāapzinās sava paradoksālā loma – būt lielam un mazam vienlaikus: “Dvēsele tekalē: te te, te tur. Un: “zvans! / Dievs gaida, kad rimsies klase, varēs / parunāt.” (no krājuma “Saruna ar pastnieku”).
Visi grib pateikt, ka dzejnieks ir liels. Bet kā būtu, ja patiesībā dzejnieks ir mazs un saudzējams? Kā būtu, ja, dzejniekam “lielam esot”, nebūtu pieejamas tik daudzas valodu un poētikas durvis? 1996. gadā Uldis Bērziņš laikrakstā “Literatūra. Māksla. Mēs” saka vārdus, kas raksturo viņu mūžības priekšā, rada vēlmi līdzināties un augt šim autoram blakus, gūstot zināšanas un prieku spirdzinošā talanta paēnā: “Mani satrauc tas, vai mani dzejoļi ir interesanti un vērtīgi. Mani satrauc tas, vai es varu un vai gribu kaut ko dot saviem līdzcilvēkiem kā dzejnieks un kā cilvēks.” Uldis Bērziņš – latviešu modernās dzejas sirdsapziņa.
