Dzejniekam Andrejam Eglītim svētdien apritētu simt gadu 0
“Ko varu vēl tev, tēvzeme, par sirdi vairāk dot” – iegravēts piemineklī Oskaram Kalpakam Raiņa parkā, “Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos” – Lestenes brāļu kapu granītā, bet ikviena pieauguša latvieša smadzenēs: “Dievs, Tava zeme deg!” Šo vārdu autoram Andrejam Eglītim svētdien apritēs simt gadu. Cik ilgs mūžs būs viņa darbiem? Kā par to gādājam?
Cīņa par Latviju trimdā
1972. gadā Andrejs Eglītis saņēma trimdas latviešu sabiedrības augstāko atzinību – kļuva par PBLA Tautas balvas laureātu, taču viņš pats nekad nebija un nekļuva PBLA amatpersona. Andrejs Eglītis 1947. gadā, vēl deviņus gadus pirms PBLA nodibināšanas, izveidoja latviešu trimdas pirmo globālo organizāciju – Latviešu Nacionālo fondu (LNF) ar nodaļām visās bēgļu mītnes zemēs. “Jāapbrīno viņa neprāts un liesmojošā sirds vistumšākajā laikā, kad Latvijas vārds no pasaules politiskās kartes tika “noslaucīts”, dibināt globālu latviešu organizāciju, lai cīnītos par latviešu un neatkarīgas Latvijas tiesībām. Tieši Latviešu Nacionālais fonds pēc Andreja Eglīša ierosmes pirmoreiz grāmatā izdeva 1941. gada 14. jūnija deportācijās izvesto personu samērā pilnīgu sarakstu starptautiskai publikai angļu valodā ar nosaukumu “These names accuse” (“Šie vārdi apsūdz”), kas 1951. gadā ticis nolikts uz galda arī toreizējam ASV prezidentam Trūmenam un, pēc nostāstiem, esot izraisījis neapvaldītas Staļina dusmas. Otrs unikāls Andreja Eglīša vadītā fonda izdevums bija okupētā Latvijā tapuša un padomju režīmu kritizējoša rokraksta pirmā publikācija trimdā. Tā bija 1956. gadā ar Inta Baltarāja pseidonīmu LNF publicētā latviešu aktiera un strēlnieka Ēvalda Valtera poēma “Rusiāde”. Valters bez īpašām cerībām slepus okupētajā Rīgā poēmu iedeva kādam pilnīgi nepazīstamam zviedru jūrniekam, bet tas, godīgs vīrs būdams, šo manuskriptu, kurā skarbi kritizēta Latvijas verdzība padomju jūgā, nogādāja Zviedrijā un nodeva rokās Andrejam Eglītim,” stāsta PBLA pārstāvniecības Latvijā vadītājs Jānis Andersons.
Viņaprāt, Andreja Eglīša nacionālpolitiskā darbība vēl gaida detalizētu izpēti no profesionālu vēsturnieku puses, bet neviens sausi akadēmiskas vēstures pētījums nespēs mūsu iztēlē uzburt to dedzību, ar kādu viņš vairāk nekā 50 gadus trimdā nepaguris darbojās Latvijas brīvības idejas vārdā.
“Man sen vairs savu sāpju nav – tik visas tautas,” dzejnieks rakstīja 1946. gadā izdotajā lirikas krājumā “Uz vairoga”. Andrejs Eglītis nebija tikai dzejnieks, viņš tautas apziņā kļuvis par vesela laikmeta simbolu.
Arī Pēteris Iniņbergs – Andreja Eglīša krustdēls, kurš kopā ar Māru Strautmani Stokholmā darbojas LNF valdē, apliecina, ka Andrejs Eglītis pārstāvēja patriotismu bez kompromisa. Katru dienu devies uz fonda telpām Stokholmas centrā, rakstījis vēstules Rietumeiropas politiķiem, lai neaizmirst reiz neatkarīgo Latviju. Un sapņojis atgriezties Latvijā, kad tā atkal būs brīva un neatkarīga. Pēc sievas nāves 90. gadu sākumā saņēmis vēstuli no premjera Guntara Krasta, kurš aicinājis uz Latviju. “Andrejs rāda man vēstuli un jautā, ko darīt? “Tu taču visu dzīvi esi to vēlējies, brauc!”” stāsta P. Iniņbergs.
Vai 2012. bija Andreja Eglīša gads?
Daudzie dzejnieka atceres pasākumi liecina, ka viņš nav aizmirsts. Vareni skanēs kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”, Eglīša dzejoļus mācās skolās, par tiem skolēni raksta esejas. Arī dzejnieka dzimtās puses Ļaudonas vidusskolā, kurai mācību gada sākumā piešķirts Andreja Eglīša vārds. Svinīgajā pasākumā ļaudoniešus uzrunāja 11. Saeimas deputāte Inguna Rībena, kura dzejniekam bija tuvs cilvēks. Jautāju, kādēļ Andreja Eglīša simtgade neizskan vērienīgāk, valsts mērogā? “Mehānisms, kādā jubileja kļūst par valstisku notikumu, ir politiski atbildīgo rokās. Kad biju kultūras ministre un tuvojās Ojāra Vācieša 70. gadskārta, jau laikus ierosināju 2003. gadu pavadīt Ojāra Vācieša zīmē, paredzot tam budžetu.
Doma tāda – ja katru gadu blakus dienišķajām vajadzībām x un y plaknē noliktu arī garīgo vertikāli – vienu ārkārtīgi jaudīgu un nozīmīgu mūsu kultūras dižgaru, kāda desmit gadu garumā jau būtu raža!
Kultūras ministrijai gadu iepriekš (lai var iekļaut nākamā gada budžetā) vajadzētu nosaukt lielās personības vārdu, kura gadskārtu atzīmēt valstiskā mērogā. Šogad vien Jaunsudrabiņam bija gadskārta, Veidenbaumam, vai tas pienācīgi un valstiski izskanēja?” retoriski jautā Inguna Rībena.
Jaunums – kantātei jauna redakcija
Andreja Eglīša simtgadē tapis darbs, kura nozīme plaši pārsoļo mūsu valsts mērogus. Klajā nāk Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” jauna redakcija (izdevniecība “Musica Baltica”). Izdevuma atvēršana notiks pirmdien, 22. oktobrī. Tas ir mūziķu, mūzikas zinātnieku, literatūras speciālistu, daudzu Eiropas valodu un japāņu valodas tulku astoņu gadu kopdarbs, ko rosinājusi Lūcijas Garūtas fonda vadītāja Daina Pormale: “Kantāte radās kara laikā. Rietumos, tāpat Latvijā, to daudzkārt pārrakstot, ir radušās kļūdas gan tekstā, gan nošu pierakstā. 2003. gadā kantāti izpildīja Japānā. No Tokijas zvanīja un jautāja, kā tad ir pareizi “Dievu palūgsim” vai “Dievu pielūgsim”? Tolaik vēl Andrejs Eglītis bija mūsu vidū, viņš teica, ka pareizi ir “palūgsim”. Arī pats dzejnieks, klausoties kantāti, bija sadzirdējis tekstā dziedam ko sev nepieņemamu… Jaunajā izdevumā ir parindeņi vācu, franču, itāļu, somu, spāņu, angļu, zviedru, japāņu valodā – tas teksta dziļākai izpratnei. Jo kantāte tiek dziedāta latviešu valodā, tālab ka šajā darbā mūzika cieši saaudusies ar katru dzejas vārdu, ko sajutuši cittautu diriģenti.”
Kopoti raksti
Viss, ko Andrejs Eglītis ir uzrakstījis, par laimi, ir apkopots viņa rakstu septiņos sējumos (“Valters un Rapa”), tos sastādījusi un komentējusi Dzidra Vārdaune. Literatūrzinātniece Andreju Eglīti vērtē kā dziļu, inteliģentu, leģendāru personību, kuras dzīvē un daiļradē koncentrējušies visas latviešu tautas traģiskie likteņi gandrīz vesela gadsimta garumā. “Dzejnieka darbības kredo ietverts vārdos: “Visa mana dzeja veltīta tikai Tēvzemei. Visas manas uzrakstītās grāmatas ir manas dzimtās zemes cildinājums.”
Andrejs Eglītis ir dzejnieks karavīrs, kura mūžs bijusi vienvienīga cīņa pret svešu varu uzkundzēšanos, cīņa par neatkarīgu Latviju, jo tikai brīvā zemē ir iespējama pilnvērtīga cilvēka dzīve. Arī putns nebrīvē nedzied.
Tie ir Andreja Eglīša uzskati, kurus viņš pauda savā dzejā, runās, rakstos, intervijās. Un tie ir tik dabiski, loģiski, ka varu tos tikai pieņemt. Ceru, ka līdzīgās domās ir daudzi, bet cik ir tādu, kas to aktīvi aizstāv, kas par tiem cīnās? Bet Andrejs Eglītis cīnījās, un par to es viņu mīlu un cienu. Viņš ir mans Dzejnieks, un es vēlos, lai dzejnieka patriotiskās idejas kļūtu saprotams un tuvas plašākai sabiedrībai, sevišķi jaunajai paaudzei, kurā viņš saskatīja jaunās, atdzimstošās Latvijas veidotājus,” stāsta Dz. Vārdaune un turpina: “Andreja Eglīša personībā saista ārkārtīgs godīgums, atbildība pret sevi, savu talantu, pret literatūru un lasītāju. Viņš nespēj melot ne dzejā, ne rakstos, ne intervijās. Vārdi “tauta”, “brīvība”, “gods”, “sirdsapziņa” daudzos gadu desmitos mūsu sabiedrībā ir novalkāti, melīgi. A. Eglīša dzejā tie atgūst savu patieso nozīmi, jo tiem ir zelta segums. Augstu vērtējama Andreja Eglīša bezkompromisa stāja, aizstāvot savus uzskatus. Šādus cilvēkus aizvien esmu apbrīnojusi.”
Eglītis – filmās
Kinodokumentālistam Zigurdam Vidiņam varam pateikties par Andreja Eglīša iemūžināšanu filmās “Nezūdība” un “Degošā dvēsele”. Iepazinušies 1994. gadā, kad Andrejs Eglītis atbraucis uz kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojumu Dundagas baznīcā. Braukuši pa Kurzemi, runājušies, kļuvuši draugi. “Uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt cilvēkus, kuri komunistu laikā visu mūžu veltījuši tikai Latvijas neatkarības idejai – Andrejs Eglītis, Broņislava Martuževa, Lidija Doroņina-Lasmane un vēl daži. Tas mani viņā fascinēja. Eglītim nepatika izrādīties. “Dievs, Tava zeme deg!” koncertos viņš vienmēr apsēdās kaut kur maliņā. Teicu, Andrej, man tevi vajag uzfilmēt, nāc tuvāk! Nē, nē, nē, es tepat. Tā bija pazemība, ka ir atgriezies savā dzimtenē un var veikt mazāk, nekā darījis, būdams emigrācijā,” atceras Vidiņš.
Eglītis ļoti asi uztvēris, kas Latvijā notiek. Taču viņam nav bijis ilūziju, ka pēc padomju laika kaut kas pēkšņi mainīsies. Eglītis teicis, ka mums vienmēr jāturpina cīnīties par Latvijas ideju.
Rīgā, kur visapkārt skan krievu valoda, viņam šķitis, ka atbraucis uz citu zemi. Amata brāļi nav aicinājuši kopā kafiju iedzert, acīmredzot daudzi jutās neērti par saviem padomju laika izteikumiem. Andrejs Eglītis pārdzīvojis, ka Triju Zvaigžņu ordeni, ko viņš saņēma 1994. gadā, vēlāk dalīja arī kādreizējiem komunistiskās partijas darbiniekiem. Viņš bijis liecinieks tiesā Jāņa Motes dzīvokļu “izšeptēšanas” lietā. Zigurds Vidiņš dzejniekam teicis, ka nav taču jāiet. Nē, esmu šīs valsts pilsonis, man tur ir jābūt, ja mani aicina, Eglītis bijis pārliecināts. “Andrejs pastaigājoties gāja cauri Vērmanes dārzam, Vecrīgai līdz Daugavai. “Andrej, iedod kādu santīmu, man cigaretes beigušas” – viņu bomži pazina. Kad Vecajā Ģertrūdes baznīcā filmēju atvadīšanos no dzejnieka, noskatījos, ka vairāki no viņiem bija atnākuši un nolika pie dzejnieka zārka kādu ziediņu,” atceras režisors.
Trimdinieks kvadrātā
Jānis Krēsliņš, kultūrvēsturnieks, Zviedrijas karaliskās bibliotēkas darbinieks, teic, ka Andrejs Eglītis ir tik ļoti neparasta, spilgta, spēcīga personība, ka būtu žēl, ja viņu trieptu tikai savā “audiet mani karogā sarkanbaltsarkanā” veidolā. “Arī tie, kuri Eglīti nelasīja, Eglīti citēja. Andrejs Eglītis pilnīgi iederētos šodienas tvitera pasaulē. Viņam piemita reklāmvaloda tā vārda vislabākajā jēgumā – neaprakstāmas spējas vienā teikumā pateikt domu ļoti koncentrēti, spēcīgi un aizraujoši. Šos domugraudus atkārtoja cilvēki, kas Eglīša dzejā tikpat kā nebija ieskatījušies. Nevaru iedomāties, kuram trimdas dzejniekam vēl būtu bijis tāds sabiedrisks caursitiens kā Eglītim. J. Krēsliņš norāda: arī Eglītis pats bija fenomens – trimdinieks kvadrātā. 53 gadus dzīvodams Zviedrijā, viņš pat necentās tur iedzīvoties. Neskatoties uz savu mudinājumu “mums jātiek pāri”, Eglītis dzīvoja savā virtuālajā Latvijā, ko viņš spēja uzstādīt, jebkurā pasaules malā nonācis, un tā bija ļoti dzīva, kustīga un aizraujoša. ”Varbūt pats būtiskākais – Eglītis nebija drūms. Vispaliekošākais manī noteikti ir viņa smaids.”
Vizītkarte ANDREJS EGLĪTIS * Dzimis 1912. gadā Ļaudonas pagasta “Siliešos” kalpu ģimenē. Pabeidzis Ļaudonas pamatskolu, iestājas Rīgas pilsētas tehnikumā. * 1938. gadā uzsāk žurnālista gaitas laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”. * 1943. gadā top Andreja Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, tava zeme deg!”. * 1943. gadā iesauc Latviešu leģionā. Būdams kara korespondents, kopā ar 19. divīziju noiet kauju ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. * 1945. gada maijā no Liepājas bēgļu laivā emigrē uz Zviedriju. 1947. gadā piedalās Latviešu Nacionālā fonda dibināšanā. 1972. gadā kļūst par Pasaulesbrīvo latviešu apvienības Tautas balvas laureātu. 1994. gadā viņu apbalvo ar Triju Zvaigžņu ordeni. * 1998. gadā atgriežas Latvijā. Miris Rīgā 2006. gada 23. februārī.
DZEJA Turiet savu zemi ciet. Zeme taisās projām iet. Projām iet ar svešām kājām, Prom ar šūpuļiem un mājām – Turiet ciet.
Savu zemi paturēt – Savas mātes valodiņu; Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu. Nevaram – viens bez otra nevaram, Vienam zūdot, otrs mirst; Vienam otrā turoties, It neviens mūs neizšķirs.
Ir tādas vātis, kuras tautai mūžos nesadzīs – vienmēr kāds svešinieks tās kājām mīs. Vienmēr kāds zieds pie siržu mīlestības nāvē sals, tik nesakiet, tā nesakiet, ka tas būs mūsu gals. Tā bij. Tā ir. Kas saskaitīs, cik asiņainu pēdu mūsu zemē mīts, bet nenokaujams tautas dvēselē arvien izaust rīts.
Es esmu atkal savā tēvu zemē – Tik netaisīt acis, netaisīt acis vaļā. Svešie vārdi salūst ap mani kritienā Skaļā. Kāda gaisma spiežas un rauj Manus plakstus vaļā. Kāda roka tur Un velk mani uz priekšu. Kāda balss Čukst, tikai netaisi, netaisi acis vaļā. Rīgā, 9. jūnijā, 1992 No krājuma “Tauta manas mājas”
Paņem mani, rīta zvaigzne, savā spožumā, aiznes mani mīlēdama nebeidzamā tālumā – viss, ko mīlējis es esmu un ko mīlu – mīlēšu visdziļāk nebeidzamā tālumā.
Rīta zvaigzne. Nakts vēl slaidajiem ciprešu pirkstiem atver un aizver ziedus; meiteņu matos iepinot vēsmas, dzisinot karstos dvēseļu sapņus.
Rīta zvaigzne, aiznes mani nebeidzamā tālumā. Tuvāki tad būs man visi, tuvāks visiem būšu es – nebeidzamā tālumā. No krājuma “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm”
Vēl mazliet palicis no ziemas sniega. Vēl mazliet palicis no pārplūdušas upes paliem. Vēl mazliet palicis no izsapņoto sapņu smaiļu galiem un mazliet no marta vēja kaislīgām gaudām. Jā, vēl mazliet palicis no visa, arī no mīlestības mazliet. Un vēl mazliet arī no manas pasaules spožuma skrandām. Jā, arī mazliet šodien Ir daudz.
Var gadus pieminēt, var arī nepieminēt. Gan māte prasītu – ko esi veicis? Tad sacītu – tos vārdus mīļākos no mīļiem pie asins laukiem tēvzemei es esmu teicis Un tos, ko sevī glabāju un neesmu teicis, tos teikšu mūžībā un klusot, kad sajutīs man roka labā pie sevis tēvu zemi mierā un kreisā teiks – pie sirds tā nemirstīgas tautas sāpes glabā. Tā mūsu zeme – vienīgā un labā. |
Uzziņa
Dzejnieka Andreja Eglīša simtgades sarīkojumi
RĪGA
* 19. oktobrī 14.00 Rīgā ES Mājā dzejas pēcpusdiena, piedalās literatūrzinātniece Dzidra Vārdaune, dzeju lasīs Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas skolēni.
ES Mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī 28, katru dienu līdz 23. oktobrim izstāde par Andreju Eglīti, kā arī par Brīvības un Tēvzemes tēmu Eiropas dzejā, rāda Zigurda Vidiņa dokumentālo filmu “Nezūdība”.
* 21. oktobrī 10.00 – dievkalpojums Vec. Sv. Ģertrūdes baznīcā Rīgā, godinot dzejnieku Andreju Eglīti 100. gadskārtā; pulksten 14 pie nama Rīgā, Tērbatas ielā 46, kurā dzīvoja Andrejs Eglītis, tiks piestiprināta piemiņas plāksne (mākslinieks Jānis Strupulis).
Rīgas Latviešu biedrībā no 15.00 Lielās zāles vestibilā – A. Eglīša grāmatu izstāde (veidojusi Latvijas Nacionālā bibliotēka).
16.00 Lielajā zālē koncerts “Liec zobenu zem galvas un dziļi neiemiedz…”. Atskaņos Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāti “Dievs, Tava zeme deg!”.
* 22. oktobrī 18.30 Latvijas Mūzikas akadēmijas Ērģeļu zālē Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” jauna izdevuma atvēršana.
* 23. oktobrī 19.00 Rīgas Domā – Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte “Dievs, tava zeme deg!”. Piedalās Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, diriģents Māris Sirmais.
* 26. oktobrī 16.00 Misiņa bibliotēkā izstādes atklāšana “Dzejniekam Andrejam Eglītim – 100”.
* 4. novembrī 17.00 Kuldīgas Annas baznīcā – Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”.
ĻAUDONA
* 21. oktobrī 12.00 piemiņas dievkalpojums Ļaudonas baznīcā, Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”. Izpilda Zemessardzes koris (diriģents Ārijs Šķepasts), LNO solisti Rihards Mačanovskis un Andris Ludvigs, Tālivaldis Deksnis (ērģeles); 13.30 piemiņas brīdis dzejnieka atdusas vietā Ļaudonas kapsētā, mācītājs Ingus Dāboliņš, Zemessardzes 52. kājnieku bataljona ansamblis “Junda” (mākslinieciskais vadītājs Lauris Rudzītis), Madonas un Viļānu mūzikas skolu audzēkņi; 14.30 Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolā izstāde “…nekur jau neaizejam, atbalsīs mēs esam”; koncertuzvedums “Caur daudzām zemju zemēm, caur daudzām debesīm…”.
STOKHOLMA
* 20. oktobrī 14.00 Gustava Vāzas baznīcā Stokholmā Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”, piedalās Stokholmas latviešu koris, diriģente Gaida Rulle, solisti – Pāvils Johansons, Kristers Vikmarks, Gorans Grāns (ērģeles)
