Dzejnieka audžumāsa lepna, ka pieder Krūkļu dzimtai 0
11. maijā Triju zvaigžņu ordeņa kavalierim, latviešu dzejniekam Alfrēdam Krūklim paliktu 97 gadi, bet 22. maijā aprit 15 gadi, kopš dzejnieka vairs nav mūsu vidū. Kurš latvietis gan nezina un nedungo līdzi populārajām Raimonda Paula dziesmām ar Alfrēda Krūkļa vārdiem “Mežābele”, “Mežrozīte”, “Zilie lini”, “Dziesma nenosalst” un daudzām citām? Vēju pilsētā Liepājā mīt Krūkļa audžumāsa Mirdza Eisaka, kuru gan dižais dzejnieks atzina tikai bērnībā. Taču sievietes atmiņa glabā daudzus interesantus notikumus no pagātnes.
Audžuvecāki mīl mazo Mirdzu
“Esmu audžubērns no patversmes. Zinu, ka mans vārds bija Janīna Maļanko, bet es savus īstos vecākus neatceros. Domāju, ka varbūt esmu no Ukrainas atvesta – tur bija karš un daudzi gāja bojā, bērni palika bez vecākiem. Atsūtīja uz Rīgu, uz bērnu patversmi. No Krotes trīs ģimenes brauca pieņemt bērnus savās ģimenēs – tā es nokļuvu Krūkļu ģimenē. Mammīte un tētis mani dikti mīlēja. Mamma bija ļoti aktīva – pavāru kursos gāja un bija laba šuvēja. Kad atbrauca no valsts ierēdņi pārbaudīt, kā pret audžubērnu izturas un ģērbj, – pārbaudītāji redzēja, kādas mamma šuvusi man kleitas. Gribēju atrast savus īstos vecākus, bet neizdevās. Alfrēds meklēja. Es viņam devu uzdevumu to darīt caur avīzi “Cīņa”, un tas bija apmēram 60. gados. Arhīvā nekas nav saglabājies. Savā laikā gribējās zināt, bet nu jau tas viss par vēlu,” stāstīt sāk tagadējā liepājniece, 86 gadus vecā Mirdza Eisaka.
Toreiz, pirms daudziem gadiem, mazās Mirdzas agrā bērnība pagāja Krotē. Viņai labi klājies pie Krūkļu ģimenes – audžuvecāki ļoti gribējuši meitiņu. Alfrēds par Mirdzu bijis vienpadsmit gadus vecāks. “Maniem audžuvecākiem Emīlijai un Andrejam jau bija krietni vien pāri piecdesmit gadiem, kad mani pieņēma. Mamma un tētis pret mani ļoti labi izturējās, tikai žēl, ka viņi tik agri aizgāja. Tēvs ceļā uz slimnīcu nomira, kad biju pavisam maziņa. Savukārt mamma saslima ar tuberkulozi, kad mēs vēl dzīvojām Krotes “Būdniekos”. Vēl līdz kara laikam tur ienāca kaut kādi rentnieki – jauna ģimene,” turpina sieviete un teic, ka protot gandrīz visus lauku darbus. Mirdza vasarās sienu grābusi, ģimenei bijušas 5-6 govis, un nācies arī lopus slaukt. Tad vēl mamma bijusi dzīva. Ravēt gan toreiz mazajai meitenei nepaticis.
Mirdza stāsta – kad dzīvojuši vēl Krotē, “Būdniekos”, brālis bijis labs pret māsu. Viņš pasūtījis avīzi vācu valodā un licis Mirdziņai lasīt rakstiņus svešajā mēlē. Tulkot, un lika ar pareizo akcentu lasīt. Krote ir kalnaina vieta. Alfrēds pats savām rokām uztaisījis māšelei slēpes un ziemās abi kopā slēpojuši, brālis Mirdzai pat iemācījis braukt no kalna ar slēpēm bez nūjām.
Dzejoļi skolotājai
Mirdza stāsta, ka Alfrēds jau dzejojis no 15 gadu vecuma. Izgājis pa dienu art zemi, iejūdzis divus zirgus, uzaris vienu gabalu, apstājies un uzrakstījis dzejoli. Nākošais brauciens – un rezultātā atkal dzejolis. Un tos viņš veltījis savai pirmajai mīlestībai, skolotājai Elzai Eglei. “Viņa bija jauka skolotāja. Mācīja latviešu valodu, kad es Krotes skolā mācījos no 1.-4. klasei. Es ļoti labi mācījos, un skolotāja Egle man atļāva labot burtnīcas. Kad rakstījām diktātus un stundas beidzās, viņa teica: “Mirdziņ, ienāc pie manis ciemos,” jo viņa turpat skolā dzīvoja. Pacienāja ar cepumiem un noprasīja: tu burtnīcas labot gribi? Gribi redzēt, kā klases biedri uzrakstījuši? Es izlasīju, un, kur kļūdas bija, es pat drīkstēju pasvītrot vai nosvītrot. Atzīmes, protams, skolotāja pati lika. Tāpēc jau es arī vēlāk gribēju kļūt par skolotāju. Bet nesanāca.”
Savukārt audžubrālis skaistajai skolotājai katru dienu dzejā rakstīja vēstules. “Es nesu nodot, un pa ceļam uz skolu izlasīju. Turpmākās vēstules Alfrēds vairs nelīmēja ciet, jo zināja, ka tik un tā izlasīšu. Es biju zinātkāra, nemierīga meitene,” atceras Mirdza. Bērnības Kroti Mirdza nosauc par ļoti skaistu vietu. Vārtājas upē Alfrēds palaikam gājis makšķerēt, bet māsa bijusi vēžu speciāliste: “Pie brāļa brauca draudzenes, un man vajadzēja daudz vēžu saķert – izvārīt un cienāt jaunkundzes.”
Otrā pasaules kara laikā ģimene kopā ar rentniekiem evakuējusies uz blakus pagastu – Stroķiem. “Oktobrī turp devāmies, un pavasarī beidzās karš. Alfrēds 1944. gadā apprecējās un aizgāja dzīvot uz Rīgu. Pirmā sieva bija Milda vārdā. Bet brālim jau tās sievas un sievietes bijis daudz. Tad es nonācu Līgutu internātskolā – biju tikai piektklasniece,” turpina daudz pieredzējusī sieviete.
“Pēc kara mēs tikāmies Stroķos, brālis atbrauca un uzmeklēja mani. Teica: Mirdza, tu mācies un iedeva lielu, zaļu naudas zīmi. Sieviete bez izglītības neder. Grūta dzīve būs,” dzejnieka audžumāsa stāsta atmiņu uzplaiksnījumus.
Pēc internātskolas beigšanas Mirdza iestājusies toreizējā Liepājas Pedagoģiskajā skolā un divus gadus nomācījusies. Tomēr bāra bērnam tas bija par grūtu, jo nebija, kas piepalīdz materiāli. Tolaik Valmierā atvēra piensaimniecības tehnikumu un Mirdzas draudzenes krusttēvs palīdzēja iekārtoties šai mācībiestādē. Ilgus gadus nostrādājusi Liepājas piena kombinātā, vēlāk – muzejā par dežuranti, un allaž apmeklējusi kultūras sarīkojumus.
Dzimto pusi neapciemo
“Man patīk Alfrēda dzeja, šad tad pārlasu, man mājās ir dzejas krājumi. Visām sievām viņš veltījis dzeju, pat krājumus, bet par mani neko nav uzrakstījis. Es kā tuvs cilvēks viņam neeksistēju,” audžumāsa bēdīga. Kādreiz piedalījusies visos Krotē organizētajos dzejniekam veltītajos pasākumos, kuri notiek pie slavenās, Paula un Krūkļa apdziedātās mežābeles, bijis lepnums, ka piederu pie Krūkļu dzimtas. Tagad, kad pašai jau tik daudz gadu, no Liepājas uz Kroti aiztikt grūti. “Man mīļākais dzejolis ir “Mežābele”, ir arī bilde, kur es stāvu pie šī slavenā koka,” palielās Mirdza un saka – bijusi pie brāļa ģimenes Rīgā ciemos , kad viņš dzīvojis kopā ar savu pēdējo sievu Maiju. Sievu dzejniekam pavisam bijis trīs, un tikpat daudz bērnu, tiesa, jaunākā meita Aija jau mirusi.
“Alfrēds jau bieži nebrauca uz savu dzimto pusi. Mājas bija kara laikā nopostītas, līdz ar zemi nodegušas – kur brauksi, kur paliksi? Nebija viņam pie kā braukt. Vienā kultūras pasākumā 1987. gadā brālis bija aizbraucis uz Kroti. Es arī tur biju. Liela balle noorganizēta, visi skolasbiedri gaidīja Alfrēdu,” atceras sieviete. Ar bijušo Krotes bibliotēkas vadītāju Ausmu Klaku Mirdzai ir labas attiecības, tāpat ar tagadējo bibliotēkas vadītāju Litu Vēkausi. Tur ir izveidots Krūkļu dzimtas koks, un tāds pats sievietei ir Karostas dzīvoklī.
Pašai Mirdzai ir viens dēls Juris, kuram jau 63 gadi, pēc profesijas celtnieks, krāsotājs, bet tagad bezdarbnieks. Dzīvo pie mammas un iztiek ar viņas pensiju. Vecā sieviete arī no otrā vīra Jevgeņija, pēc tautības baltkrieva, ir šķīrusies, un viņš dzīvo Rēzeknē ar citu ģimeni. Arī dēls Juris šķīries no sievas – apprecējies, dienot armijā, Krievijā.
“Pavisam švaka tagad esmu kļuvusi. Dzīvoju Karostā, ceturtajā stāvā. Lifts mājai nav, jākāpj ar kājām. Es neko smagu nenesu, un dēls palīdz smagās somas uznest dzīvoklī. Savulaik esmu gājusi sieviešu grupā uz stadionu vingrot, tagad gan neko nedaru, tikai sekoju visam skaistajam līdzi,” par savu šodienu stāsta sieviete.
Mirdza piebilst, ka uz Alfrēda kapu nekad neaizbraucot – to kopjot pēdējā sieva Maija, jo netālu arī sievastēvs guļot. Tas ir Rīgā, Meža kapos. “2003. gadā es arī nebiju uz brāļa bērēm. Viņa pēdējām sievām es biju svešiniece. Kas es biju? Nekas,” pauž stāstītāja. Tomēr skumdinot, ka brālis tagad drusku piemirsts. “15 gadi pagājuši, kopš viņa vairs nav. Viņš 2003. gadā 11. maijā nosvinēja dzimšanas dienu Rīgā un pēc pāris dienām brauca uz Salacgrīvu. Ģimenes māja bijusi drausmīgi izdemolēta, logi izsisti. Ieraugot visu to, brālim vienkārši palika slikti. Gāja pa durvīm iekšā un ar sirdstrieku nomira no pārdzīvojumiem,” sāpīgo dzīves epizodi atstāsta māsa.
Dvēselīte ir dzīva un visu redz
“Alfrēds par mani neinteresējās, bet es pirku katru viņa grāmatu, un dziesmas ar audžubrāļa vārdiem man ir vismīļākās. Sirsnības Alfrēdam pret mani nebija. Sapratu, ka man viņa dzīvē vietas nav, un tā arī brāli vairāk netraucēju,” atzīst sirdsgudrā sieviete. Viņa gan uzskata – arī pret citiem tuvākajiem Alfrēdam grēku bijis daudz. “Arī pret saviem bērniem. Meita Aija gāja lūgt pie viņa materiālu palīdzību, bet viņš viņu atgrūda. Nodzērās un nomira. Sirdssiltuma Alfrēdā tā īsti nebija. Kaut gan dzeja viņam ir skaista – rakstīja par dabu, par mīlestību. Un ne abstrakti, bet saprotami,” stāsta dzejnieka māsa.
Vecāki apglabāti Krotes kapos, un tos kopj vietējie iedzīvotāji: “Es arī braucu pie vecākiem uz kapiem. Nebiju domājusi, ka tik ilgi nodzīvošu. Taču nevar spļaut kāpostos. Cik vairs tālu 90 gadi?”
Mirdza saka – adot zeķes un izmetot pa reizei arī līkumu pa Karostu, lai gan nekādas patikšanas nav. Taču nu jau pierasts, kur tad vairs liksies? Mellenes var salasīt, Beberliņos paskatīties, kā jaunieši pa dīķi ņemas. Pašai neesot vairs nepiepildītu sapņu. Nekad arī neesot gribējusi par dzejnieci kļūt un dzeju neesot rakstījusi. “Man ļoti patīk puķes. Dēls Juris visos svētkos mani sveic ar ziediem – esmu to viņam iemācījusi, un viņš atceras. Materiālās palīdzības gan no dēla nav. Man jau viņam jāpalīdz. Diezgan daudz laika tagad paiet pie dakteriem, jo jādomā par veselību. Grūti ir ar pensiju iztikt – vajag zāles, pārtiku,” pasūdzas sirmā kundze un nobeigumā teic: “Alfrēda dvēselīte jau ir dzīva, viņš visu redz. Es būtu vēlējusies, lai viņš dzīvē ir labsirdīgāks pret sev tuvajiem cilvēkiem.”
