Dzejnieces toponīmu kartē ielūkojoties 0
Apgāds “Mansards” sarūpējis trešo arhitektes un dzejnieces Guntas Šnipkes (1955) dzejas krājumu “Ceļi” – ceļi, kuri ved pa cilvēka cilvēcības un arī necilvēcības lielceļiem un mazām taciņām, pa pilsētām un, protams, līku loču pa autores mājvietu Liepāju.
Izdevuma dizaina šarms
Pirmo iespaidu nereti veido grāmatas noformējums, un īpaši dzejas grāmatām tas ir būtisks, jo iet kopsolī gan ar autora personību, gan teksta saturu. Tādēļ gribas uzsvērt šī krājuma vilkmes iemeslu jau no pirmā acu skatiena, proti, Zigurds Lapsa veidojis tīkamu grāmatas dizainu, iespējams, iespaidojoties no dzejnieces pamatprofesijas, pelēki melni baltā vizuālā attēla pamatā lietojot ģeometriskas figūras. Minimālisma atturīgo vizuālo eleganci paspilgtina vāka materiāla asociācijas ar linaudeklu. Ne velti, jo latviskā, precīzāk, kurzemnieciskā mentalitāte dzejoļos ir acīmredzama. Paralēli veldzējoties vizuālajā kopumā, var sākties autores piedāvātā ceļa metaforas meklējumi.
Krājuma poētikas akcenti
Kopš 21. gadsimta sākuma latviešu literatūrā uzplaukusi dzejproza, pat jāteic – kļuvusi par dzejnieku iecienītu poētisko paņēmienu. Taču arī dzejprozu jāprot radīt tā, lai lasītājā raisītu emocijas, līdzpārdzīvojumu, galu galā – lai varētu izbaudīt, izgaršot, ne vien izlasīt. Citkārt jau esmu uzsvērusi, ka mani gan profesionālā, gan emocionālā ziņā saistījusi un vēl joprojām saista, piemēram, Ingas Gailes un Kārļa Vērdiņa dzejprozas teksti. Tādēļ vienmēr ir prieks par jaunatklātu labu dzejprozu, gluži kā šoreiz, kad iedziļinos Guntas Šnipkes krājumā, protams, tā ieguļas grāmatā paralēli citām dzejas formām un eksperimentiem, piemēram, figurālais dzejolis “Ceļi” un lasītāju vērības treniņam noteikti noderēs dzejolis “XYZ”, kurā burti XYZ atbilst frāzēm, kas norādītas dzejojuma beigās (X – “viņa teica”, Y – “viņa nodomāja”, “viņa piemetināja”): “Izvelc trīs kārtis X pārcel ar kreiso uz sirds pusi X nodrebēja ieraudzījusi itin kā nezinātu X neba / pirmo vai pēdējo reizi X vilkdama vārdus kā dziju caur vērpjamā ratiņa [..]” (55. lpp.)
Gunta Šnipke prot ritmizēt dzeju, vienmērīgi, bet vienlaikus neatlaidīgi, pat mazliet šerpi un mērķtiecīgi (noteikti ne līgani, salkani vai sentimentāli, kas viennozīmīgi nav Guntas Šnipkes dabā). Krājuma kontekstā simpatizē dzejnieces tiešums un neliekuļošana nedz vēstures, nedz ikdienības priekšā, kā arī autores izvēle lietot arī dialektismus – dažviet dzejas leksikā manāms kurzemnieciskais akcents.
Dzejnieces iecienīts ritmizēšanas paņēmiens ir atkārtojuma figūras, īpaši viena vārda vai frāzes daudzkāršošana, tādējādi akcentējot, pat padziļinot dzejoļu zemdzīles. Starp citu, vārdu un rindu virtenes veido mezglotu striķi (ar katru nākamo frāzi, katrs nākamais mezgls top arvien lielāks), un tie visi teksta noslēgumā sasienas ciešā lielā mezglā, proti, gandrīz neiespējami “izraut” fragmentu no Guntas Šnipkes dzejoļa, jo tad ir risks zaudēt emocionāli kāpināto kopnoskaņu. Piemēru krājumā ir daudz, tomēr riskēšu citēt fragmentu (noslēdzošo daļu) dzejolim “Liepāja / Pēc darba”: “neizsmeļams laiks visu pārdos un es / kā čukča pa tundru pa tundru repoju visu ko / nevaru ieraudzīt pārvēršu nepārdodamos / vārdos tāpēc ka nav tāda pircēja / vārdos tāpēc ka nav tāda kredīta / vārdos tāpēc ka nav tādas valūtas / ārdos / bet tikai vārdos.” (13. lpp.). Noteikti jāakcentē arī anaforas lietojums, kas arī ir viens no dzejas ritmiskuma elementiem.
Ceļojuma ceļi
Krājuma ceļa poētiku Gunta Šnipke ieslēpusi toponīmos, kas ir dominējošā ārējā čaula krājuma kompozīcijā, aiz kuras slēpjas niansēti smalki un detalizēti dzīves vērojumi, un emocionāli smeldzīgi ieskicēta pagātne un tās traģika (“Lestene”, “Daugavpils novads / Volksbund”, “Kaļiņingrada / Especially for yuo”). Dzejniece kā gide mūs izvadā pa tuvākām un tālākām ģeogrāfiskām vietām, visvairāk uzmanību veltot, protams, Liepājai, tās ceļiem un neceļiem (dažādām nebūšanām, it kā sīkiem, bet vienlaikus nozīmīgiem ikdienas vērojumiem). Gunta Šnipke savā emociju kartē iekļāvusi gan pilsētas, gan valstis: Rīgu, Daugavpili, Lesteni, Jelgavu, Pēterburgu, Vīni, Jeruzalemi, Bulgāriju u. c. Taču toponīmi ir tikai iegansts dzejnieces iecerei būt par mūsu vēsturiskās, cilvēcīgo attiecību un sajūtu vides atkailinātāju; lai dzejniece runātu par mūs it kā neskarošām, “aizrobežu” lietām, taču – ai, cik pārsteidzoši cieši mēs visi esam saistīti! Iepriekšminēto apliecina it kā formā vienkāršais, bet emocionāli precīzais dzejolis “Ceļi / Sniegā”, kas (vismaz man subjektīvi) reprezentē visa krājuma noskaņu kopumā “Zem sniega guļ kuršu tuksnesis / un vāczemes kalnu pļavas / un pārejās trīsreiz deviņas / tēvutēvu dzimtenes tavas // zem sniega nav asinīm smaržas / ne balsu ne citādas piederēšanas // pa baltu pasaules virsu / velk pelīte saldu miegu / un lāču māte velk savus bērnus / uz mierīgu gulēšanu.” (48. lpp.)
Guntas Šnipkes arhitektes un dzejnieces talants ļāvis uzprojektēt grodu dzejas krājumu, un nekautrēšos atzīt, ka latviešu literatūra ir kļuvusi par vienu izcilu dzejas krājumu bagātāka.
