Dzejas detektīvi Veidenbauma 156. dzimšanas dienā 12
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Ģērbieties silti, jo rudens ir rudens. Ņemiet līdzi plediņus, lai dzejas klausīšanās omulīgāka. Būs silta tēja, varat nākt arī ar savu krūzīti,” tā 2020. gadā vēstīja Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja pasākuma relīze. Un dzejnieka dzimšanas dienas svinības ap 3. oktobri, kad viņš patiešām ir dzimis, notiek te, Liepas pagasta “Kalāčos”, katru gadu.
Šoreiz krūzītes un plediņi netika ņemti, jo muzejs laipni piedāvāja tās pats, bet Veidenbauma dzejas rindas “sen jau mums slāpes” un rudens vēsums nāca līdzi gan. Eduardu sveica īpaša multimediju performance “Dzejas detektīvi”, ko izveidojusi literāte un literatūrzinātniece Sandra Ratniece kopā ar domubiedriem.
“Dzejas detektīvi” būtībā sastāv no vismaz četrām stihijām – dzejas, prozas, grafikas un mūzikas, kā arī no 14 dzejnieku darbiem (viņu vidū arī prozaiķe Rolanda Bula, bet kam negadās): Dainis Deigelis liek dievam beigt, Agita Dragūna – ciest, Elīna Līce, burtiski zaudējusi balsi, to sniedz literātei Laimdotai Ločmelei, Sandra Mētra lasa meditāciju, jaunākā paaudze – Leons Jūlijs Strupītis, Kristiāna Šuksta, Elīna Smoļaka, Evelīna Mūrniece un Džonatans Melgalvis – grauj klusumu. Pieredzējušie Sandra Ratniece, Kristaps Vecgrāvis un Andris Zeibots ņem publiku ne tikai ar jauniem tekstiem, bet arī ar pārdomātu mīmiku, emocijām un acīm. Interesants “jaunieviesums” – multiinstrumentālists Artūrs Uškāns, kurš cenšas publiku “uzspridzināt”. Pavīd kaut kas no dejas soļiem un aicinošām roku kustībām, lai multimediju performance iegūtu interaktīvu sakaru ar klausītājiem. Un, protams, šo dzejas darbu iedvesmotu Toma Kalninska mākslas darbu un dzejnieku autogrāfu izsole pašā finālā, kurai gan grūti iedomāties atsaucīgus introvertos dzejas klausītājus, bet tā vismaz sagādā prieku pašiem dalībniekiem.
Šo dzejas un mūzikas mīšanās kompleksu veidojuši autori, kas sevi dēvē par grupu “Tekstūra”. Tās sākumi meklējami 2019. gadā, tās darbību, kā saka pati grupa, raksturo brīva gaisotne diskusijās un tekstu lasījumos. Jāpiezīmē, ka grupas kodolu daļēji veido kādreiz bijušā literārā izdevuma “Konteksts” komanda, kuras entuziasms ir lasītājiem jau pazīstams kā aktīva darbošanās literārajos eksperimentos, jaunās radošās paaudzes skatījumu apvienojot ar pieredzējušu literātu pienesumu. “Tekstūras” dalībniekiem ir radušies arī kopdarbi, piemēram, šis Eduarda Veidenbauma 156. dzimšanas dienas priekšvakarā, 1. oktobrī, izskanējušais “asociatīvi ironiskais, vienlaikus smeldzīgais un literāro dzīvi atkailinošais teksts” “Dzejas detektīvi”, kur “skeletu” uztur detektīvu rakstnieces Rolandas Bulas nemitīgi piesauktais “tekstu drošības speciālists” Bērziņš, bet miesu veido dzeja un dzejas cikli ar ilustrācijām un muzikālām intermedijām papildus muzikālā veidojuma “Alibi”” izpildījumā (tur iesaistās liela daļa muzikāli piekritīgo “Tekstūras” dzejnieku, veidojot tādu kā performances dubultdibenu ar mūzikas instrumentiem). Tiek dziedāts gan par radošo krīzi, gan par dzejas kvalitāti (“ir atrasts miris dzejolis, notiek izmeklēšana”), gan par naudas fondu pieteikumu absurdumu. Ir jautri, sāpīgi, skanīgi un nedaudz naivi, bet ne bez spēcīga nerva un sirds. Eduardam Veidenbaumam piestāv, lai gan neesmu droša par to, vai izsole iekļaujas viņa sarkastiskajā koncepcijā “ja nav naudas, spārni īsi”.
Kas vēl raksturīgs Kalāčiem, Eduarda Veidenbauma dzimšanas dienu 3. oktobrī gaidot, – sārtā šallē sapucējies dzejnieka tēls piemineklī, par ko daži apkārtējie gan neapmierīnāti purpināja, bet Kalāču dārza āboli tikai sarka un bālēja. Ja paveicas, tad kāds spoks izstāsta arī nemirstošo leģendu par to, ka jānostājas pieminekļa priekšā brīvi un ļengani, lai iekšā plūst enerģija (“Vai tik tas spoks nebija iedzēris, kad stājās pieminekļa priekšā ļengani?” retoriski jautāja dzejnieks Kristaps Vecgrāvis). Tāpat arī atsaucīgi muzeja darbinieki, un, protams, apburošā multimediju izstāde “Vairāk gaismas” (2022), kas saņēmusi Latvijas Muzeju biedrības “Gada balvu 2023”. Muzejs joprojām aicina noskaidrot visu interesanto par pirmā latviešu modernista sapņiem un dzejām, kā arī attiecībām ar ģimeni, draugiem un sabiedrību, sniedzot gan modernus līdzekļus skatījumam, gan arī visai mežonīgu iemešanu lauku mājas dzīlēs ar attiecīgām smaržām, gaismām un faktūrām. Joprojām vērtīga pieredze lielpilsētu steigas skartajiem, un kā tāds brīnums pieejama un apskatāma nosacītas “nekurienes” vidū. Bet arī Eduards sāka savas dzejas tur, kur nebija nekā daudz un tomēr – pietiekami.
