Dzejas derīguma termiņš. Talantīga lirika mēdz būt pārlaicīga 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šī gada Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) fanfaras ir izskanējušas, šogad gan mazliet citādā formātā – TV ekrānos –, taču ne vien balvas laureātu, bet arī nominantu vārdi ir ierakstīti literatūras vēsturē uz palikšanu, un kategorijā “Labākais dzejas darbs” 2019. gadā nominantu vidū ir arī Andra Ogriņa (1975) dzejas krājums “Tā putna diena”, kas ir jau sestā dzejnieka grāmata. Par debijas krājumu “Es zvēru pie kraukļiem” Andrim Ogriņam 2009. gadā tika piešķirta Latvijas Literatūras gada balva nominācijā “Spilgtākā debija”. Dzejnieks ir jau vairākkārt nominēts LALIGABA.
Talantīga lirika mēdz būt pārlaicīga
Izcilā literatūrzinātniece un kritiķe Inta Čaklā (1941–2016) savulaik pauda domu, ka literatūrai ir derīguma termiņš. Jā, protams, taču kritiķe šo domu pauda laikā, kad grāmatu recenzijām bija daudz vietņu, kur tās publicēt. Šobrīd ir citādi. Jā, un īpaši ar dzeju, precīzāk, ar atsevišķu dzejnieku dzeju ir citādi, jo lirika, prasmīga, talantīga autora radīta, mēdz būt pārlaicīga. Un Andra Ogriņa teksti, iespējams, šādi būs. Vismaz gada robežās tādi tie ir noteikti, lai par tiem rakstītu šobrīd – krietnu laika sprīdi pēc grāmatas iznākšanas.
Parafrāze no Bībeles
Dzejas krājumam ir izvēlēts nosaukums “Tā putna diena”, kas ir parafrāze no Bībeles – “Tā Kunga diena” un tātad raisa asociācijas ar septīto radīšanas dienu – Dieva atpūtas dienu vai arī apokalipsi.
Krājums strukturēts piecās nodaļās, kurās caurviju motīvs nepārtraukti reģistrē grāmatas nosaukuma sajūtas, kopnoskaņu, un nodaļās dzejnieka skats vērsts debesīs, pasaules radīšanai kļūstot par līdzinieku radošajai radīšanai – visnotaļ tikpat grēcīgai, dzīvai un pulsējošai emocionālai dvēseles strāvai kā divu cilvēku mīlestība: “sākās pirmā radīšanas diena / cilvēks noplūca aizliegto augli / pagaršoja / saviebās / un sāka rakstīt”. (5. lpp.)
Latviešu dzejas ainavu Andris Ogriņš papildina ar savu īpašo balsi – sirreāli apokaliptisko noskaņu –, taču jāuzsver, ka īpaši priecē tas, ka šajā krājumā dzejnieka izteiksme ir kļuvuši gaišāka, skaidrāka, tumšo toņu metamorfozes daudzšķautņainākas, līdz ar to dzejnieka dzejas daudznozīmīgums un dziļums iegūst vēl piesātinātākus emocionālos akcentus. Un gribas ļauties izgaismoties un identificēties līdz ar liriskā varoņa sajūtām attiecībā pret dievišķo: “esmu patumšs šajā krēslas stundā / kamēr tu turpini izgaismot dievišķo gaismu” (82. lpp.), kā arī pret profāno un nereti pat paradoksālo, taču līdz galam neizprasto sevi pašu: “tu pats neproti riņķot ap savas sistēmas melno / dažreiz ultravioleto zvaigzni / krīti kad apstājies / un celies lai kristu nekad pa īstam nenokrītot / un nepieceļoties / pats sev / piezvani / cilvēk”. (91. lpp.)
Starp citu, lasītājs krājumā sastapsies ar brīdinošiem “stopsignāliem”, diezgan kategoriskiem, gandrīz vai pavēles izteiksmē vēstošiem aicinājumiem vai padomiem, rezumējumiem (pat sentenču formā) dzejoļu noslēgumos, proti, kā rīkoties, lai izbēgtu šīs apokaliptiskās bezizejas stāvokli, piemēram, kā tas izskan iepriekš citētā dzejoļa noslēguma frāzē, kā arī citos dzejoļos (“apstājies cilvēk / izķemmē savu nodzisušo spārnu” (40. lpp.), “mēs plaudējam nenoklausījušies līdz galam” (61. lpp.) u. c.). Vienlaikus autors dzejā iekodē neparedzamību, kas ir kā apvārsnis, tiecība, bezgalības zīme, kas mūsu dzīves dara par pārsteigumu pilnām, dzīvām un arī dzīvot vērtām: “katrs mirklis var pārtapt par kļūdu / tomēr kas zina / varbūt par precīzu trāpījumu / tieši visuma centrā”. (8. lpp.)
Viņš(-a) – es/tu (mēs)
Dzejnieks izzina pasauli, laiku pa laikam gan distancējoties, gan pietuvojoties sev, un šīs tuvošanās / attālināšanās fāzes iziet cauri dažādiem šķēršļiem – gan izmisīgiem un vientulības vakuumā esošiem (“viņš gaida / to kura neatnāks” (24. lpp.)), gan pieklusinātiem cerību mirkļiem. Krājumā reti sastapsim liriskā varoņa ego “es” formu, lielākoties liriskais varonis izzina pasauli ar 2. un 3. personas formas starpniecību – “tu”, “viņš” (-a). Šī distancētība acīmredzami strādā kā poētisks paņēmiens, un īpaši 3. personas forma palīdz atsegt vientulības bezcerīgās, skaudrās nolemtības sajūtu, kas cilvēkā sasniedz eksistenciāla izmisuma virsotni: “[..] sapņos vēroja sevi krītam / no vienas mājas jumta / un nākamo / pēc tam uz nākamo / utt to nodēvējot par mūžīgo dzīvi / bez viņas / par cilvēku kurš nevēlējas / kļūt par to kas viņš patiesībā bija / par mironi”. (32. lpp.)
Krājums “Tā putna diena” kārtējo reizi pierāda, ka dzejai nav derīguma termiņa, un apliecina dzejnieka Andra Ogriņa savdabību un spēju arvien pārsteigt, neieslīgstot poētiskā vienveidībā un vienlaikus nezaudējot savu balsi, kas šajā krājumā ir kļuvusi poētiskajā izteiksmē vēl nobriedušāka, precīzāka un dziļāka.
