“Dzejai un literatūrai vispār ir diezgan lielas nepatikšanas!” Saruna ar dzejnieku Tomu Treibergu 14
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Toms Treibergs (1985) ir latviešu dzejnieks, aktieris un žurnālists. Dzimis Rīgā, bērnību pavadījis Taurupē, studējis audiovizuālo kultūru Latvijas Kultūras akadēmijā un teoloģiju Latvijas Universitātē.
Kopš 2004. gada kopā ar rakstnieku Svenu Kuzminu veido etīžu teātri “Nerten”. Pirmā Toma dzejas publikācija bijusi 2004. gadā “Latvijas Avīzē”. Literatūrā debitējis 2012. gadā ar dzejas krājumu “Gaismas apstākļi”, 2015. gadā tiek izdots krājums “Drudzis”, bet 2019. gadā – “Biezoknis”, par kuru dzejas kritiķis Raimonds Ķirķis ir rakstījis šādi: “Te mēs iekāpjam pagājušā gadsimta 20. gadu avangarda kino lauciņā, kurš tiecās atsvabināties no priekšstata par filmu kā prozas tehnoloģisku turpinājumu.”
Toms ir atdzejojis Jeļenas Glazovas un Sergeja Timofejevu dzeju latviski. Šobrīd strādā Latvijas Radio un turpina rakstīt dzeju.
– Atgādini – kā Toms Treibergs reiz izdomāja rakstīt dzeju? Un kas vispār bija pirmais – Treibergs aktieris, Treibergs žurnālists vai Treibergs dzejnieks?
T. Treibergs: – Mana sākotnējā iepazīšanās ar dzeju bija franču dzejas izlase “es tevi turpinu”, kura tika izdota izdevniecības “Liesma” ārzemju atdzejas sērijā. Sākumā vienkārši pārrakstīju mīļākos dzejoļus kladītē un tad centos tos ja ne gluži atdarināt, tad no tiem iedvesmoties. Īpašu iespaidu uz mani atstāja Gilvika, Pola Eliāra un Sen-Džona Persa dzejojumi. Tad sekoja jauno autoru nometne “Aicinājums” (tā norisinās vēl šobaltdien), un tad jau maisam gals bija vaļā. Pirmais bija dzejnieka, tad aktiera un visbeidzot žurnālista posms.
– Kurā stihijā tu jūties vislabāk: rakstītā vārda, runātā vārda vai rādītā vārda stihijā?
– Rakstītais un runātais vārds man ir neatdalāmas vienības mana darba procesā Latvijas Radio. Ir svarīga gan teksta saturiskā, shematiskā puse, gan tas, kā tu to pavēstī klausītājam. Tāpat ir ar dzeju – man vienmēr ir bijis ļoti svarīgi notvert klausītāja uzmanību, lasot savus tekstus.
Un tas nebūt nenozīmē, ka viņam obligāti ir jānokļūst manis rādītajā pasaulē – būtiskākais ir, ka klausītājs vispār nonāk uz kaut kāda domu ceļa, atkabinās no ikdienas un ar to saistītajām raizēm. Vai, tieši otrādi, priekam. Kad jūtu, ka tas ir izdevies, saprotu, ka manam veikumam patiesi ir kāda jēga un varbūt pat vērtība.
– Būdams “Kultūras Foruma” žurnālists, tu biji pazīstams kā kino sadaļas eksperts. Pastāsti par savām pašreizējām attiecībām ar kino.
– Kino baudu ļoti maz, toties izdodas redzēt patiešām vērtīgus darbus. Piemēram, nesenākais piedzīvojums bija Mikelandželo Antonioni īpatnējais mīlasstāsts (vai, drīzāk, mīlas meklējumu stāsts) “Aptumsums”. Šis darbs lika padomāt par šodienas darba vides skrējienu un fragmentārismu, kuru rada soctīklu un pārējās digitālās pasaules iespējas.
Būtiskākais, ko kino man palīdz saprast dzejas kontekstā, ir īstajā laikā apstāties. Filmā to dara montāžas režisors (kopā ar autoru, protams), dzejā tev šīs abas lomas jāspēlē vienlaicīgi. Ceru, ka gadu dotā pieredze man palīdz to izdarīt pietiekami sekmīgi.
– Vai tu strādā pie jaunā dzejas krājuma un vai vari atklāt, kādas būs tajā valdošās noskaņas?
– Tā vēl noteikti nav “strādāšana”, taču man ir zināmas aprises tam rāmim, kādā es gribētu savus jaunākos dzejoļus ievietot. Tomēr jūtu, ka lielāka skaidrība nāks tikai ar krietnu laika atstatumu.
Runājot par noskaņām – noteikti nevēlos dzīt lasītāju depresijas dūkstī. Arvien svarīgāk man ir censties izteikt mūsu ikdienas norišu neparedzamo dabu. Tā bieži vien rada traģikomiskus iznākumus. Un tieši traģikomēdija, manuprāt, ir pats grūtākais mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, ar kuru strādāt. Kas var palīdzēt? Modra apkārtnes vērošana un nolaišanās tuvāk pie zemes, tādējādi, cerams, uzzinot, ka “zem asfalta ir pludmale”.
– Vai vari pateikt, kā mainījās Toms Treibergs, kurš izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu, salīdzinot ar pašreizējo Tomu Treibergu?
– Iespējams, ir atbirusi kāda rindiņa ideālu par to, ko rakstniecība varētu nozīmēt gan man, gan maniem domubiedriem – citiem autoriem, gan lasītājiem. Apciemojot skolas un tiekoties ar to audzēkņiem, bieži esmu sapratis, ka dzejai un literatūrai vispār ir diezgan lielas nepatikšanas.
Tās pievilcība un noderīgums paliek aiz skārienjutīgā ekrāna. Un tik vai tā, kā jau minēju, vēl arvien norisinās literārā nometne “Aicinājums”, savu darbību turpina Iesācēju autoru seminārs, un mums vēl arvien ir Dzejas dienas un Prozas lasījumi. Arī Baltvilka balva!
Tātad process turpinās, un tas saista arī pavisam jaunos autorus. Tomēr zināmu brīdinājuma tikšķi es reizēm pakausī saklausu: ka pasaule neizbēgami mainīsies un tai līdzi arī literatūra un tās nozīme. Gan rakstītāju, gan lasītāju un klausītāju prātos.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: “Šajā dzejā skan gan meklējumi, gan arī atradumi un pārliecinoši virzieni – tas viss paradoksālā kārtā veido liriskā “es” patību. Murminoši, varbūt pat neviļus filozofiski, bet mērķtiecīgi un ieskanas dzejas cilvēka balss.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Toma Treiberga jaunākajos dzejoļos.
* * *
Kad grab, grab, grab,
Ar asarām es nomazgāju sevi tīru,
Lai tūdaļ, drīz,
Kad pieprasīs,
Es sevi aptraipītu.
Kad grab, grab, sten,
Kad Jēzum vēl viena nagla
Jāpiedzen – lai zina!
Kad grab, sten, vaid
Kad taisnībai
Zem seklas zemes
Sevi jāsagaida;
Es domāju – kas citur notiek, varbūt
Kādam labāk iet.
Bet tikmēr kauc, sten, vaid,
Un vieglāk nepaliek.
Rilkes motīvs
Vai ar gadsimtu tev pietiktu,
lai uzzīmētu katra koka ēnu,
kuram gāji garām?
Vai tev pietiktu ar simtgadi,
lai izpeldētos tik, ka vairāk nevar jaudāt;
vai tik daudz laika būtu gana,
lai mierinātu savu sirdi – satrakoto zvēru
pulsējošas miesas namā?
Plūst upes, maigi pieskardamās krasta saknēm.
Plūst cilvēki, kam vairāk jāsteidz nav, un –
kad vispēdīgākā gaisma atstāj manas redzes lauku,
es tikai vienai balsij savu sapņojumu taupu.
Ulža Bērziņa piemiņai
Vaj dzirdi, Viedais?!
Uzsaucu Tev tajā tālē,
ko nomērīji Pats, bet varbūt
nenojaudi, cik tālu robeža..
Vaj bija bulciņošana
pie Tavas mājas,
dzidra pavasara atveidā –
tak nē.
Kaut arī ne vienu reizi vien
Tu noskaitīji verstis, lai nospraustu
tos punktus, kas
izgaismotu gara tupurīšus –
ar es no tiem viens,
tāds pats.
Spļauj valis savu strūklu gaisā –
Tu –
parādīji, kā zem lāsēm kļūt.
Grūst gadsimts,
jauns jau rodas;
vaj dzirdi, Uldi –
turpinām.
* * *
Vai man bail
no Lielās Ēnas?
Bail
Ja brauc mežacūka
ar
motociklu bail.
Nogriež sāpes
nejaušs pagrieziens
Tad arī bail bet
zinu.
Nevar tukšā maisā
griķus bērt, nu labi – var.
Bet kāda jēga?
Vai uz izbārstītiem
putekļainiem griķiem
Veselīgi Pagulēsi?
Spoks dežurē
pie galvgaļa.
Skan viņa bezgalīgā galvā
Dienas satumsums.
Un lielām lāsēm
Vecās bildes krīt:
“Paskat, šeit tu tiešām
Izskaties pēc sevis.”
