Dzeja vairs nevar bez ūdens un uguns. “Dzejas dienas 2020” 0
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau atkal klāt ir Dzejas dienas. Rudens un ziema, spītējot pandēmijai, tomēr sola tik ierastās izklaides literātiem un klausītājiem. Atcerēsimies, ka šogad Dzejas dienām jubileja – 55 gadi. Cipars, kas nu jau liecina, ka dzejas lasījumiem Latvijā ir teju sena festivāla statuss.
Pirmā Dzejas diena tika rīkota 1965. gada 11. septembrī, Komunāru parkā, kas tagad ir Esplanāde. 1966. gada 30. martā Latvijas Rakstnieku savienība nolēma dzejas dienas rīkot katru gadu, tā iedibinot jaunu tradīciju.
Toreiz un turpmāk ar šo pasākumu tika atzīmēta Raiņa dzimšanas diena (1965. gadā Rainim bija 100 gadi), savukārt mūsdienās ne vairs vienam dzejniekam veltītas, Dzejas dienas drīzāk iezīmē “kalendārā dzejas gada” noslēgumu – kaut ko līdzīgu Jaunā gada svinībām ar šampanieti un došanos ielās, svinīgā brīža sagaidīšanu kopā ar citiem interesentiem (kad mīļākais dzejnieks nolasa iecienīto, īsto un vienīgo dzejoli, piemēram).
Izdevniecības spēlē līdzi, un nu jau būs bagātīga dzejas krājumu raža: svaigi izdoti ir Krišjānis Zeļģis, Agnese Rutkēviča, Aivars Eipurs, Katrīna Rudzīte un citi, pat Čārlzs Bukovskis ir latviski pieejams.
Nedaudz skumji, ka Dzejas dienas netiek veltītas katru gadu kādam jaunam dzejas jubilāram. Lai arī tas būtu tikpat jocīgi un bezjēdzīgi, cik svinīgi, vismaz būtu, pie kā pieķerties Dzejas dienu mārketinga ziņā, jo viss, kas atšķir šā gada pasākumu klāstu no iepriekšējā, ir afišu un reklāmas dizains, ļoti minimāli mainoties populāro dzejnieku klāstam.
Tās ir muļķības, ka “mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars”, kā to rakstīja Eduards Veidenbaums. Šis “bars” ir ierobežots skaitā, patiesību sakot, aug uz skolu jaunatnes, kultūras studentu un vecvecāku apmeklējumu rēķina.
Vērts atcerēties, ka Dzejas dienu pasākumi notiek ne tikai Rīgā, bet arī visā Latvijā. Tomēr tieši Rīgā dzejas lasījumi sola izklaidēt ne tikai ar tekstu, bet arī ar īpašu atmosfēru.
Iespējams, ka pie tā vainīgs mūžīgais Aleksandrs Čaks, kas atstājis urbānas pēdas latviešu dzejas tradīcijā tik dziļi, lai teksts nebūtu iedomājams bez pilsētas (Rīgas, Liepājas, Tukuma, Ventspils) mūriem un nedaudz drastiskās infrastruktūras.
Varbūt tas saistīts ar dzejas tieksmi uz atskaņām un teksta spēju atbalsoties pretējā sienā, varbūt tīri akustika neļauj dzejai attīstīties tur, kur skaņa aizkliedējas tālumā, nevis atgriežas pie klausītāja.
Vēl jau ir cerība, ka Rīga savu veidolu mainīs uz kulturālu dzejas telpu un ārtelpu pusi, jo vēlēšanās tā, šķiet, nomainīja saimniekus.
