Aivars Eipurs: Dzeja un kritika aukstumā 0
Paolo Sorentīno režisētajā piecu valstu kopražojuma seriālā “Jaunais pāvests” aktieris Džūda Lovs, kurš tēlo jauno pāvestu Piju XIII, pat divas reizes, atsaucoties uz Brodski, saka – pazeminoties temperatūrai, skaistums iegūst lielāku vērtību.
Jā, man labāk patīk dzeju lasīt vai klausīties ziemā, nevis vasarā. It īpaši klausīties. Jeb, kā raksta Toms Treibergs: “kamēr mēs staigājam / pa grāmatu atklāšanām / izkūst ledus / dažādās glāzēs / dažādās telpās.” Nezinu, kāpēc tā. Protams, ir vēl divi gadalaiki, bet tas jau ir cits stāsts.
Rakstnieku savienības telpās uz palodzēm sagūlušas Latvijas Literatūras gada balvai jeb Laligabai iesniegtās grāmatas, tostarp oriģināldzejas un atdzejas grāmatas. Atdzejā, par spīti pāris citiem, patiesi vareniem un gaidītiem, episkiem atdzejas veikumiem, kā zvaigzne ir apgāda “Neputns” samta sērijā izdotā Osipa Mandelštama bilingvālā dzejas izlase Eināra Pelša atdzejojumā.
Pelša atgriešanās dzejā un atdzejā pēc pāris gadu desmitiem patiesi ir ievērības cienīga. Einārs ilgu laiku apzināti bija tālu no literatūras.
Ne uzreiz, bet Dievs viņam atdeva meistarību – brīnums!
Ja jautā, ko grūtāk tulkot – Mandelštamu vai Pasternaku, es atbildētu, ka gan jau Mandelštamu, jo Pasternakam šad tad esmu pieķēries, taču, taisnība, nevar zināt, kādas grūtības tulkojot nestu lielāks dzejoļu korpuss.
Varbūt ne katra vārda izvēle Pelšam ir vislabākā, taču jāskatās visa dzejoļa kontekstā un taisnība arī tam, kurš raksta, “.. ka atdzeja nevar pretendēt uz pilnīgu oriģināla pārnesumu, tāpēc jebkurš veikums būs a priori neapmierinošs, un māksla rodas tajā, cik veiksmīgi atdzejotājs spēj kompensēt zaudējumus”.
Man Mandelštams vietām šķiet gluži vai mocartisks, lai gan ar mūziku vairāk bija saistīts Pasternaks. Vai laiks Cvetajevai un Pasternakam? Ahmatovas grāmata latviski mums ir – Amandas Aizpurietes sniegumā.
Aukstajā laikā turpina iznākt arī oriģināldzejas krājumi.
Šajā pagaidām bezsniega ziemā jau biju uz diviem dzejas pasākumiem – decembrī uz Jāņa Tomaša un janvārī uz Jāņa Hvoinska dzejas krājumu atvēršanu (attiecīgi “Smagatlētika” un “Mūza no pilsētas N.”, abiem otrās grāmatas).
Tomaša grāmatai veltīto pasākumu kā grāmatas redaktors arī vadīju, kamēr Hvoinska pasākumu varēju izbaudīt visā pilnībā kā klausītājs. Nācās secināt, ka klātesošie, tostarp padaudz latviešu literātu, patiešām ir, nolāpīts, pagalam introverti. Autors lasa klusinātā balsī, dzeja ir valdzinoša, bet… neviens neaplaudē.
Pa vidu tiek muzicēts, pēc katra gabala aplaudē.
Tad atkal autora lasījums, tikpat labs un vēl labāks, bet… neviens neaplaudē.
Es par to “uzvilkos” un nepaliku uz saviesīgo daļu. Vai man tiešām arī šoreiz bija jābūt pirmajam aplaudētājam? Autors, kurš pats arī diži introverts, otrajā dienā man gan teica, ka aplausi viņam vispār šķietot kā nevajadzīgs troksnis. Es tomēr palieku pie sava.
Decembrī dzejoļu grāmatu atvēra arī Ingai Pizānei – arī otro dzejas krājumu, ar nosaukumu “Siena, ko nosiltināt” un ar gruntīgākiem tekstiem nekā pirmajā. Savukārt Tomam Treibergam iznākusi trešā grāmata “Biezoknis”, ko alku lasīt, diemžēl “Neputna” grāmatnīca treibergdzejaskārajā vakarā jau bija ciet.
Kad piesaucu skaistuma izjūtu aukstā laikā, uz kritiku to neattiecināju – tāda pati gan ziemā, gan vasarā. Pusē gadījumu ir neērti vai kauns. Vai nu izrāda dūšu un savas nepilnības, vienkārši ķengājoties, vai arī “nevelk”. Kas tiek apskatīts, tas tiek darīts neadekvāti.
Ja divas līdzvērtīgas grāmatas – viena tiek nolīdzināta ar zemi, otra pārmērīgi saslavēta, pat bez vienas kritiskas kripatiņas. Rātnāki kritiķi raksta bez spožuma, uzsverot kādu savu zināšanu aspektu, kuru vēlas parādīt, bet ar ko autora dzejai visai attāls sakars.
Savus rakstus es vismaz neuzdodu par kritikām, bet par aprakstiem vai refleksijām.
Lai citi savus rakstus sauc, kā grib, bet lai izvairās vismaz no vīzdegunības un, jā, nodarītā ļaunuma. Jo annālēs šie raksti tiks ņemti vērā un uzdoti par tīru mantu – tas jau tiek darīts.
