– Bet atgriezīsimies pie teātra. Ceļš uz pasaules skatuvēm jums tagad ir ērts un plats vai tomēr nākas arī nobrāzt elkoņus? 5
– Šīs problēmas gan man nav. Katru nedēļu kādam teātrim nākas atteikt. Ja es varētu klonēties un būtu kādi pieci Hermaņi, tik un tā nevarētu pieņemt visus piedāvājumus. Man ir citas problēmas, bet tāda – kā tikt pie darba – gan nav.
– Un kas ir tās “citas problēmas”?
– Katru reizi viena un tā pati – jāsāk no sākuma, un nav nekādas garantijas, kas beigās sanāks.
– Vai varat atcerēties uzvedumu vai situāciju, kas pavēra ceļu pasaulē?
– Tāda konkrēta nav. Kad radošajā dzīvē iestājās situācija, ka nevis tu lūdz, bet tevi lūdz – to grūti pateikt. Pasaulē vispār nav pieņemts, ka kāds režisors teātrī piesakās pats. Ja kāds zvana uz direkciju un saka – vai es nevarētu iestudēt pie jums izrādi? –, ir pilnīgi skaidrs, ka ar šo cilvēku nevajag līgumu slēgt. Jau piecpadsmit gadus es un Jaunais Rīgas teātris pusi dzīves pavadām viesizrādēs un lidmašīnās. Tas sākās pamazām. Uzticība vispār rodas pamazām. Sākumā tu sāc strādāt vidēji kvalitatīvos teātros, un tad pienāk brīdis, kad vari izvēlēties. Nu jau krietnu laiku varu strādāt tajos teātros un operās, kur ir visinteresantāk. Šosezon man būs jauniestudējumi ar tādiem māksliniekiem kā, piemēram, operdīva Anna Ņetrebko, patiesībā šī sadarbība jau īstenojās Zalcburgā augustā, Plasido Domingo, ar kuru Milānas operteātrī “La Scala” februārī iestudēšu Verdi operu “Due Foscari”, tagad ar Mihailu Barišņikovu top Brodskis, pavasarī ar Vili Daudziņu jau minētā “Pakļaušanās”.
– Kas no svara, lai pasaulē atvērtos durvis?
– Radoši darīt savu darbu. Vai var apzināti organizēt sev karjeru ārzemēs? Nezinu. Taču mūsdienu teātrī nav iespējams, ka kāds slepens ģēnijs, nezināms censonis provinces pilsētiņā radītu ģeniālus darbus un neviens to nepamanītu un nezinātu.
