Alvis Hermanis
Alvis Hermanis
Foto – Timurs Subhankulovs

– Kādas vispār ir jūsu paša attiecības ar dzeju? 5


– Pilnīgi piekrītu Brodskim, kurš rakstījis, ka dzeja ir visaugstākā mākslas forma, jo tā sevī iekļauj pilnīgi visus mākslas komponentus – mūziku, saturu, formu, kompozīciju, arhitektūru. Ārkārtīgi kompaktā veidā tiek radīts miniatūrs pasaules modelis. Ļoti iracionāls un tajā pašā laikā ārkārtīgi lakonisks un precīzs. Dzeja ir poētikas koncentrāts. Veidojot jebkuru izrādi, mans galvenais mērķis ir ar katru ainu, katru situāciju sasniegt kādu poētisku tēlu. Iesniegties poētikas dimensijā ir grūtākais un svarīgākais uzdevums jebkurā mākslā. Man pašam ļoti patīk dzeja. Ja nebūtu jāstrādā un jāpelna nauda, varētu sēdēt mājās un to vien darīt kā lasīt dzeju. Es ļoti ķermeniski izjūtu dzejas faktūru. Tas arī bija pirmais impulss, kāpēc likās interesanti savest kopā Brodska dzeju ar Barišņikova ķermeni. Izrādē, protams, nebūs nekādas dižās horeogrāfijas, virpuļi netiks griezti, bet ķermenis, protams, būs noteicošais instruments – gan tad, kad Barišņikovs runās pats, gan kad viņš mēģinās dzeju vizualizēt. Īstenībā jau dzejas runāšana ir ķermeniska darbība, jo vārds nāk ārā pa muti. Un arī ieiet klausītājā caur ausīm, tātad caur ķermeni. Dzeja ir kā pieskāriens – glāsts, masāža, skrāpējiens… Jā, es ļoti ķermeniski izjūtu dzeju, Brodska – jo īpaši.

Reklāma
Reklāma

– Kāda bija jūsu pirmā saskare ar to?

“Izārdīs Latviju pa vīlēm!” Soctīklotāji “izceļ saulītē” vecu premjeres ierakstu soctīklos, kas izsauc viedokļu vētru
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
Kokteilis
VIDEO. “Spļāviens latviešu dvēselēs!” Cilvēkus pamatīgi satracina “Spēlmaņu nakts” priekšnesums
Lasīt citas ziņas

– Amerikā, Santjego publiskajā bibliotēkā, 1991. gadā. Iepriekš Padomju Savienībā man nebija iespēja lasīt Brodski, jo viņš bija aizliegts autors. Santjego bibliotēkā man ienāca prātā… nozagt grāmatu, jo lasīšanai ārpus bibliotēkas nedeva. Nodomāju – nu kam te Kalifornijā varētu interesēt Brodska dzeja, izņemot mani…. Kad grāmatu nesu laukā, nezināju, ka iekšā ir čips. Pie ieejas nostrādāja signalizācija, grāmatu atņēma, liels kauns. Tā kā runa bija par dzeju, uz policiju neaizveda…

– Esat teicis, ka patlaban dramatizējat franču rakstnieka Mišela Velbeka jaunāko romānu “Pakļaušanās”, kas priekškaru vērs nākamajā sezonā. Autors radījis utopisku stāstu par to, kas notiktu, ja varu Francijā pārņemtu musulmaņu partija. Izklausās bezgala aktuāli. Tāpēc gribu jautāt – kāds ir jūsu viedoklis patlaban visus tik satraucošajā bēgļu lietā?

CITI ŠOBRĪD LASA
– Jau daudzus gadus pusi no savas dzīves pavadu ārpus Latvijas. Dažādās valstīs bijusi iespēja pavērot, kā tā dēvētā integrācija sokas citās zemēs. Neko labu tur neredzu. Pašreizējie un potenciālie Vācijas pensionāri saprot, ka viņiem vajadzīgas jaunas darba rokas, lai nodrošinātu pierasto labklājības līmeni. Tas tā īstermiņā. Man pašam skaidrs, ka bēgļi nāk no reģiona, kur plosās karš. Taču, ja viņi nav palikuši kādās ģeogrāfiski tuvākās valstīs, bet atkūlušies tūkstošiem kilometru, tas nozīmē, ka visi ir ekonomiskie, nevis politiskie bēgļi. No cilvēces vēstures gan zināms, ka neviena tauta nav mūžīga, mutācijas neizbēgamas, vienas tautas izmirst, vietā veidojas citas, iespiežas iepriekšējo teritorijās… Bet šajā gadījumā sadursme ir starp Eiropas Savienības politiku un kultūrvidi visplašākajā nozīmē, Eiropas civilizācijas izpratnē. Te ir milzu pretruna. Pats būdams politnekorekts cilvēks, vienmēr esmu bijis pārsteigts, cik Vakareiropa ar savu politkorektumu tālu aizspēlējusies. Pašreizējā politika ilgtermiņā ir kolektīva Eiropas pašnāvība.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.