– Laikrakstā “The New York Times” Barišņikovs atklāj, ka iestudējums nebūs biogrāfisks, bet uzmanības centrā jūsu atlasītā dzeja. Sezonas sākumā stāstījāt, ka scenārijā iekļautie piecdesmit dzejoļi nebūt nav ne Brodska “hiti”, ne arī visvairāk tulkotie. Kāda īsti ir dramaturģiskā ideja? 5
– Neatklāšu. Lai kritiķi nevarētu pārmest, ka neko tādu izrādē nav saskatījuši (pasmaida). Protams, man ir padomā stāsts, jo tas nebūs dzejas vakars. Dzeja tiek montēta noteiktā kontekstā. Izrāde būs arī par atgriešanos mājās, jo Barišņikovs, kā zināms, ir rīdzinieks. Jā, kaut kādā līmenī tas būs stāsts arī par Krievijas sajūtu, kaut gan Brodskis, gan Barišņikovs abi kļuva par amerikāņiem. Brodskis vienmēr dzīvojis krievu valodas teritorijā. Arī Barišņikovs sevi izjūt kā piederīgu Krievijas kultūrtelpai. Taču gan viens, gan otrs negrozāmi apņēmušies nekad neatgriezties Krievijā. Attiecībā uz Brodski tas, protams, tagad sakāms pagātnes formā, jo Brodskis jau vairāk nekā divdesmit gadu guļ Venēcijas kapsētā. Pēc perestroikas etniskā dzimtene mēģināja Brodski aicināt un ievilināt kaut vai ciemos, bet viņš strikti atteica. Tāpat ir ar Barišņikovu. Kaut kādā mērā savos politiskajos uzskatos viņš ir pat kategoriskāks nekā es. Nepiekrīt braukt uz Krieviju. Kaut vai viesizrādēs, kaut vai ciemos, kaut vai inkognito – nekādā gadījumā.
– Jūs pats joprojām esat to personu tā dēvētajā melnajā sarakstā, kam aizliegts iebraukt Krievijā?
– Pat nezinu, neesmu par to interesējies. Man tas ir vienaldzīgi. Nav nekādas vajadzības uz turieni braukt. Ļoti labi jūtos, ka varu veidot izrādi ar Brodska dzeju un tādējādi atrasties krievu kultūrtelpā, bet man nav nekādas intereses un vajadzības braukt uz to teritoriju, kamēr tur nemainās režīms. Pasaulē slavenais vijolnieks Gidons Krēmers man reiz teica – Alvi, ar atrašanos tajā sarakstā vari tikai lepoties.
– Vai Barišņikovs kādreiz uz kādas skatuves jau ir lasījis Brodska dzeju?
– Viņš man ir stāstījis, ka Brodska dzeju lasījis pašam autoram. Un Brodskim paticis, kā Barišņikovs to dara. Labi zināms, ka Brodskis turpretim pilnīgi necieta, kā aktieri runā viņa dzeju. Pat ja to darīja visslavenākie krievu skatuves mākslinieki. Tam iemesli tie paši, kas manai līdzīgai attieksmei. Aktieri no dzejas uztaisa prozu, pārlieku narcistiski izceļ sevi, savu personību. Bet viņiem vajadzētu būt tikai starpniekiem starp autoru, viņa dzeju un skatītājiem.
