Dzeja kā glāsts vai sitiens. Saruna ar Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani 5
Jaunajā Rīgas teātrī 15. oktobrī pirmizrādi piedzīvos uzvedums “Brodskis/Barišņikovs”. Nobela prēmijas laureātu Josifu Brodski un leģendāro mākslas personību, Rīgā dzimušo baleta zvaigzni Mihailu Barišņikovu saistīja cieša draudzība, kas ilga 22 gadus, līdz pat Brodska nāvei 1996. gadā. Abi atkal satiksies uz skatuves režisora Alvja Hermaņa iestudējumā. Izrāde notiks krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā.
– Vispirms gribu vaicāt par jūsu jaunāko iestudējumu ārzemēs. Vīnes “Burgertheater” nupat pirmizrādi piedzīvoja Gogoļa “Revidents”, luga, kas divpadsmit gadus bija Jaunā Rīgas teātra repertuārā. Kas mudināja pie šī Gogoļa darba ķerties vēlreiz? Ar ko Austrijas teātrī atšķīrās jūsu skatījums?
A. Hermanis: – Paiet gadi, mainos es pats. Kad pēc laika paskaties uz kādreiz iestudētu lugu, šķiet – tā jāpaver citādi. Tā nav pirmā reize. Šoreiz tā notika ar “Revidentu”. Pat parūpējos, lai austriešu aktieri Vīnes teātrī nedabū redzēt Rīgas izrādes video.
– Vai jau latviešu valoda vien viņiem nevarētu būt šķērslis, lai kaut kādā mērā iespaidotos?
– Aktieri ir tādi velli, ka saprot pēc intonācijas, ķermeņa valodas… Bet kopā ar mani viņi bija spiesti meklēt pilnīgi citas toņkārtas. Mākslā ir normāla prakse, ka diriģenti vienu un to pašu simfoniju visa mūža garumā atskaņo ar atšķirīgiem orķestriem un katru reizi partitūru izlasa savādāk. Vīnē mazāk orientējos uz vietējo kontekstu. Kamertonis galvenokārt bija manis paša iekšējā balss, intonācija, kurai meklēju adekvātu veidu, kā lasīt Gogoli. Rīgā bija groteska komēdija, bet Vīnē daudz trauslāka izrāde, caurspīdīgāka.
– Kā uzņēma kritika?
– Ārzemēs man ir tā priekšrocība, ka nākamajā rītā pēc pirmizrādes sēžos lidmašīnā. Kritikas vispār nelasu jau gadiem, ar retiem izņēmumiem. Pietiek, ka uzticos savam vērtējumam. Bet izrāde dzīvo tālāk savu dzīvi. Nu jā, pirmizrādē publika aplaudēja pēc katras lielās ainas. Aktieri teica – parasti tā nenotiekot.
– Vēl, runājot par aktieriem, sezonas sākumā atklāti pasacījāt, ka Latvijā ir aktieru pārprodukcija, viņi tiekot skoloti neesošam darba tirgum. Vai tā notiek tikai mūsu valstī?
– Lielajās valstīs ar vācu, franču, angļu valodu ir daudz vairāk skatuvju. Mums teātru ir tik, cik ir. Gundars Āboliņš ar savām lieliskajām vācu valodas prasmēm ir diezgan liels izņēmums.
– Vai tas, ka viņš tagad spēlē Vācijā, nav diezgan liels zaudējums Jaunajam Rīgas teātrim?
– Gan jau atgriezīsies. Un būs tikai ieguvums.
