“Dzeja ir mīļuma, simpātiju, tuvības emanācija!” Saruna ar rakstnieku Lukaševiču 1
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Valentīns Lukaševičs (1968) ir literatūrzinātnieks, rakstnieks un dzejnieks. Dzimis Rēzeknē, mācījies Ozolaines astoņgadīgajā skolā un Rēzeknes 5. vidusskolā.
Gribēja kļūt fiziķis, filozofs, bet sanāca filologs. Ieguvis maģistra un doktora grādu (2008) Daugavpils Universitātē, aizstāvējis promocijas darbu “Latgaliešu 20. gadsimta proza Latgales literārajā telpā”. No 1993. līdz 2018. gadam strādājis DU Latviešu literatūras un kultūras katedrā. Pētījis marginālus kultūrfenomenus, nodarbojies ar semiotiku, strukturālismu.
Rakstniecībā ienāca 1989. gadā. Sarakstījis pirmo postmoderno latgaliešu romānu “Valerjana dzeive i redzīni” (1996) kopā ar Oskaru Seikstu. Autors dzejas krājumiem “Kuozynda” (2005), “Vot taidi vot i batvini” (2006), “Bolti burti” (2011; Literatūras gada balvas Speciālā balva) un “Pādi navā svāti” (2020). Izveidojis “Latgaliešu–latviešu valodas vārdnīcu” (2011). Darbojas žurnālistikā, veido raidījumus televīzijā un radio, raksta scenārijus un producē.
“Lukaševiča dzejā ir pirmsākumu, lietu būtības, arhetipu meklējumi, Bībeles, antīkās un viduslaiku kultūras, latviešu folkloras, Raiņa, A. Čaka u. c. autoru darbu reminiscences pretstatījumā mūsdienu (sākot ar padomju laikiem) dzīves reālijām, apzināti meklējumi un atradumi valodas seniskākajos slāņos,” atzinusi literatūrzinātniece Ilona Salceviča.
– Kas jūs šobrīd esat vairāk – dzejnieks vai literatūrzinātnieks?
V. Lukaševičs: – Prozaiķis. Man telefonā ir folderis “TeKsTI”, kur uzkrājas topošais, arhivējas padarītais. Sirds un galva šobrīd aizņemtas ar diviem romāniem – “LNB”, otrs arī sākas ar burtu L. Tie reizē kaut kur līdzīgi, bet reizē arī milzīgi atšķirīgi. Tie būs latviešu literārajā valodā.
Rakstīšana man lielā mērā ir fizioloģisks process. Ja neprasās, varu gadiem ilgi nerakstīt. Bet ir brīži, kad ļoti sagribas. Tā, ka nevar sevi novaldīt. Gribas tad otram dāvināt, padalīties, kaut ko darīt kopā. Tā nav ziņkārīga urķēšanās cita cilvēka dvēselē, parotaļāšanās tur vai viņa izmantošana saviem radošiem mērķiem.
Ir maz cilvēku, kuri, bieži vien pašiem to nezinot, savaņģo manas jūtas un domas. Viņi ir mani līdzautori.
– Vai jūs redzat savu dzeju Latvijas dzejas kopainā, un kurā “nišā” tā varētu šobrīd būt?
– Es esmu liels subjektīvists, vairāk uztraucos, kāda ir daiļliteratūras niša manā dzīvē. Ja te būs viss labi, tad… Nu, droši vien labi būs i lasītājam, i literārajam procesam.
Kādreiz pāris gadus dzīvoju kopmītnē, kur stāvu augstāk dzīvoja arī dzejniece Jo. Viņa teica, ka dzeja ir domāta tikai cilvēku emocionālās un fiziskās tuvības apdziedāšanai. Man toreiz šķita – kādēļ tā sašaurināt pasauli? Ir taču arī citi segmenti! Šobrīd lielā mērā viņai piekrītu – viss ir tā mīļuma, simpātiju, tuvības emanācijas!
Arī vainas, grēcīguma sajūta. Es ar šo sajūtu dzīvoju nepārtraukti, bet it īpaši šobrīd. Iespējams, es pats sevi pārāk nomoku… Ceru, ka ne citus, jo tiešām gribas nest tikai kaut ko vieglu, īstu, tīru.
– Kas ir “marginālā literatūra”, kam jūs pievērsāties kā pētnieks?
– Jebkuras valsts ekonomiku veido dažāda tipa un mēroga uzņēmumi. Ir giganti, kuriem ir pa spēkam ražot mobilos telefonus, antikovida vakcīnas, elektrostaciju turbīnas.
Ir giganti, kuri visu pasauli ir piestūķējuši, piemēram, ar savās rūpnīcās ražoto alu. Ir arī mazās alus darītavas, kuras ražo amatalu. Ir arī Latvijā kāds pratējs, kas izbrūvē un aizbrauc uz kādu gadatirgu.
Lai valsts ekonomika plauktu, lai pircējam būtu izvēles iespēja, visas trīs šīs uzņēmējdarbības formas ir vajadzīgas. Mani interesēja negiganti. Man vārds “margināls” bija vairāk sinonīms vārdam mazs, nevis dīvains. Tādēļ vienā datnē bija i bitniku, i provansiešu literatūra. Bieži vien industrija nočujī un kaut kādus marginālus uzsēdina uz sava vējdēļa un paceļ viļņu virsotnēs. Šis process (ko, kādēļ, cik ilgi?) mani ļoti interesēja.
– Kādas ir galvenās tēmas, ko šobrīd risina latgaliešu literatūra?
– Latgaliešu literatūrā darbojas apmēram 60 autori. Tēmas? Kopš 20. gs. 80. gadiem un līdz mūsdienām prevalē virziens (daiļdarbi tajā ir dažādos žanros un stilistikā), kuru var nodēvēt – latgaliešu eksistenciālisms. Bailes par latgaliešu valodas iznīkšanu, gadsimtiem ierastās dzīves sabrukšanu, lielpilsētu diktētā ritma un dzīves stila ienākšana.
Nav jākaunas no vārdiem “perifērija”, “province”. Nevar visur būt metropole. Jā, metropolēs ir visa kā milzīga koncentrācija, bet nav plusu bez mīnusiem. Dzīve provincē nav sods vai varoņdarbs, man tā ir vide, kur es jūtos kā zivs ūdenī. Kaut arī zinu, ka provincē stulbuma un melnuma ir ne mazāk kā metropolē, tikai tas cita veida, cita stila.
– Ko jūs ieteiktu darīt tiem, kas nelasa tekstus latgaliešu valodā?
– Godīgi teikšu – nezinu. Maz lasa jebkurus tekstus, literatūrcentrisma laiki ir pagājuši, arvien vairāk dominē audiālā un vizuālā kultūra. To nosacīti dēvē par displeja, ekrāna laikmetu. Arī displejos ir grāmatas, avīzes. Patīk Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitalizācijas projekti. Es neesmu soctīklos, es to laiku pavadu “www.periodika.lv”. Latgaliešu tekstiem, kā acīgi viens literāts norādīja, ir sava garša un smarža. Ja tas patīk, tad jālasa. Domāju, ka ikviens Latvijas iedzīvotājs ar to var tikt galā – izbaudīt valodu, ieraudzīt un izjust citādi latvisko.
DZEJAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrkritiķe: Romantika un komiskums šajā dzejā savienojas ar valodu – te ne tikai smeķis un smarža, bet arī atklātība runāt tā, kā patiešām varētu runāt dzimtajā pusē ar sievieti un par sievieti. Ar cieņu, bet savā valodā. Šī piederības sajūta ir svarīga kā literāra sala konceptuālajā latviešu dzejas lielezerā.
“KZ Grāmatpaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Valentīna Lukaševiča dzejas kopas “Sieviete” pirmpublicējumā; dzejoļi sacerēti šī gada janvārī un februārī.
* * *
Boltā džemperī.
I nikuo viersā.
I nikuo zamaškā.
Stuov iz balkona.
Reit Zīmyssvātki.
Ciči trinās gar vylnu.
Kreit iz trotuara palni.
Bolti. Bolti. Na malni.
* * *
Ka tev motūs byutu kaida vuts,
Lai jei prolein munūs ari.
Lai saleidzynoj munu i tovu ašni –
Kurs garšeiguoks, kurs škeistuoks.
A tod mes kai divi mierkačeiši,
Nu, taidi, kai Rozentāla gleznuos,
Vīns ūtram škurynuosim motus
I smīsimēs – vuts, eckur vuts!
* * *
Na vysim kūkim ir lopys…
Manis izzeimātajam navā.
Es i pats nazynu –
Voi tuos jau nūkrytušys,
Voi navā vēļ izplaukušys.
Ir juopavaicoj
Tai meitenei,
Kuru izzeimieju
Pi kūka.
* * *
Navā plykuoku sīvīšu par tuom,
Kurys maudojās dzejūļūs.
Es īsliedžu gaismu.
Juos vysys izskrīn krostā
I grib nūsaglobuot
Aiz burtim.
Vysvaira aiz i,
Daudzys ari aiz a.
A es verūs i gaidu,
Kura izleiss nu aiz k.
* * *
Tei vacuo babeņa
Nateirā dyunu kurtkā
I gumejis sandalēs
Kodta beja postneica.
I tik priša,
Ka juos dieļ
Klubā kuovēs
Divu kolhozu puiši.
Gryuši pasceit
Kas byus vītā,
Kod atsabreivuos
Juos niša.
* * *
Tovys acs kai meža azari.
Vakar vīnā taidā mauduojūs.
Muokūni beja krosti.
Lilejis zvaigznis.
