“Dzeislas dzeislinīks.” Jana Egle vērtē Marijas Dzeislas krājumu “Vysta smierts” 2
Jana Egle, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no pagājušā gada nogales intriģējošākajiem dzejas notikumiem bija latgaļu dzejnieces Marijas Dzeislas krājuma “Vysta smierts” (vārdu spēle – “Visa tā nāve” vai “Vistas nāve”, kā skaidro grāmatas izdevēji “Valodu māja”) iznākšana.
Marija Dzeisla manā redzeslokā vai, izsakoties precīzāk, manā “Facebook” laika joslā nez no kurienes parādījās aptuveni pirms gada vai pusotra. Latgaliski rakstītās dzejas rindas sākumā tikai pavīdēja un aizslīdēja garām nepieskardamās, kā staciju nosaukumi aiz vilciena loga.
Latgaliešu rakstu valodu lasu, taču taustīdamās. Neatceros, tieši kas beidzot pievērsa uzmanību, bet pienāca brīdis, kad vienā no stacijām uzkavējos, – izlasīju kādu no Marijas dzejoļiem. Savaldzināja.
Šķīru nākamo, tad vēl un vēl, hronoloģiskā atpakaļgaitā Marijas profilā, neapstājoties, līdz visi tur publicētie bija izlasīti. Pati nepamanīju, kā biju kļuvusi par Marijas Dzeislas pieradināto zvēriņu – “Pīradynuoju mozu zviereņu/ Īdevu jam pa dzejūleišam dīnā/ Cytu dīnu vasaļus div būrkuonus/ Piec nedelis jis jau muocēja latgaliski” (28. lpp.).
Kas ir Marija Dzeisla? Cik viņai gadu, vai mēs viņu zinām, pazīstam, “Marija, voi tu esi sīvīte?” (5. lpp.) Kāpēc tu slēpies? Vai vispār ir iespējams pilnībā izbaudīt un novērtēt dzeju, neko nezinot par tās autoru/-i? Mazās Latvijas pārskatāmā literārā vide ir pieradinājusi mūs pie tā, ka cits cita vārdu un spilgtākās rakstura iezīmes zinām, pat ja neesam draugi.
Tikpat kā neiespējami ir nekad nesatikties – Prozas lasījumos, Dzejas dienās vai citos literatūras sarīkojumos. Tāpēc šī noslēpumainība urdīja un satrauca. Taču teikšu godīgi – tikai līdz brīdim, kad paņēmu rokās savdabīgi noformēto grāmatu un atvēru pirmo dzejoli.
Atšķirībā no aizslēgtās identitātes Marijas dzejas pasaule ir vaļā. Ne jāielaužas, ne jāiespraucas. Tā pa rindai vien pati ieplūst lasītājā “pa gabaleņam/ pa dzeisleņai” (4. lpp.), spoguļojot lasīto paša pieredzē, bērnības atmiņās, vecāku un vecvecāku stāstos. Marijas balss ir skaidra un dzidra, vēstījums grods, intonācijā vīd nostalģija, (paš)ironija, gaišs smaids, smeldze.
Dzeislinīka (to gan vēl neesmu sapratusi, šis vārds apzīmē dzejas krājumu vispār vai tieši Marijas Dzeislas grāmatu) sešās nodaļās dzejas centrālais tēls ir reizē mainīgs un pastāvīgs. Mainās dzimums un laikmets, kuru pārstāv šis tēls, bet nemainīgs paliek tā/ tās redzīgums un spēja visās sīkajās lietās ap sevi nolasīt lielās pasaules likumsakarības un laika plūdumu.
Dzejoļos klātesoši gan abāds (cūku bēres) un kopusvātki, gan kuļdinīks (mobilais tālrunis) un pašizolaceja. Tepat gan Lenins, gan Jezus un katoļu baznīca ar visiem rituāliem. Rindas kā zīmes, kas lasītāja iztēlē uzbur krāšņas savulaik dienišķu, bet šodien gluži vai eksotisku notikumu ainas – “pierts durovys ar sazyn cik vepru konturom” (92. lpp.).
Savos dzejoļos Marija runā par visu, kas viņai svarīgs, par Latgales kultūras pārstāvjiem, vēsturiskām personībām, par kultūras norisēm. Tekstos notveramas atsauces uz tautas dziesmām, Svētajiem Rakstiem, mūziku un mūsu dzejas klasiķiem “aizlidoj visaidi iudiņa putyni/ trešā dīnā snigs” (58. lpp.).
Novārtā nav palikusi arī aktuālās sērgas ietekme uz ikdienas dzīvi – “gari i siermi moti ir kovida mūde/ apsieju skusteņu ap vīnu aci/ byušu pirats” (54. lpp.) – un dzejas radīšanu “Dzejūli kai duraki stuov pi lūgu, pi dorovu/ Nā, nivīna naīlaisšu/ Pašizolaceja gols golā” (50. lpp.).
Lasot krājumu, vietām nāca smiekli, vietām smeldzīgs smagums uzspieda uz kāda vārīgāka punkta. Aizverot pēdējo lapu, dzejas radītais saviļņojums aizšalca līdz asaru kanāliem. Bet aizdomājos arī par pašu lasīšanas procesu. Tas nāca ar nelielu piepūli, lēnāk, nekā lasot literārajā valodā, un es pati savā priekšā mazliet tā kā kaunējos par to.
Kad “meklēju rakstos”, kas par krājumu un autori jau ir uzrakstīts, uzgāju Marijas Dzeislas teikto gandrīz gadu pirms krājuma izdošanas: “.. man bija doma pirms lielāka dzejas krājuma veidošanas piedzīvot dzejas publikācijas Latvijas kultūras medijos, tomēr tas nav iespējams latviešu inteliģences latgaliskā analfabētisma dēļ. Acīmredzot pievienošos pārējiem, kas izdod krājumu, ko reti kurš ir spējīgs izlasīt, labākajā gadījumā noliek plauktā” (M. Dzeisla intervijā “Kultūrzīmēm”, 23.01.2021.). Skarbi, bet acīmredzot taisnīgi.
Tomēr Dzeislas dzeja šā gada laikā ir sākusi lauzt ceļu savai valodai – publikācijas latgaliski gan turpat “Kultūrzīmēs”, gan žurnālā “Domuzīme”.
Pirms dažām dienām tika izsludinātas Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” nominācijas. Jāatzīst, ka citugad neesmu veltījusi pelnīto uzmanību nominantiem, interesēdamās tikai par laureātiem. Šogad sarakstu pētīju ar lielu uzmanību, meklējot tajā “Vysta smierts”. Un atradu!
Marija dzeislinīkā vietvietām par boņukiem paironizējusi “Skaiti, gods otkon pa tukšū/ literatūrā nav nominantu/ sazyn kur kleist” (14. lpp.). Gribu ticēt, ka Boņuks atradīs Marijas Dzeislas grāmatu “Vysta smierts” un ka tā nebūs vienīgā balva, ko saņems šis spēcīgais, mūsdienīgais dzejas krājums.
