„Džeimss, Vilis, Baiba un citi”. Anda Buševica recenzē iestudējumu “Dublinieši Miera ielā” Jaunajā Rīgas teātrī 0
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izrādē “Dublinieši Miera ielā” režisors Pēteris Krilovs atvēzējies grandiozai iecerei: radīt uz skatuves pārlaicīgu telpu, kurā sastopas īru rakstnieka Džeimsa Džoisa stāstu un romānu varoņi un līdzās kā tēli darbojas Jaunā Rīgas teātra aktieri, caur profesijas diktēto spēju dziļi just, līdzvērtīgi atklājot savu dzīvi. “Dubliniešu” programmiņā režisors atklāj iz dzīves noskatītu ainu, kas kalpojusi par impulsu noticēt, ka kaut kas tāds iespējams.
Tramvaja pieturā viņš vērojis kādu vecu vīru un saviebdamies konstatējis, ka abi ir viena vecuma. Netiekot vaļā no profesionālajām iemaņām, režisors uzreiz pārvērtis viņu lugas personāžā. Aši izdomājis vārdu – Jāņonkulis. Ar novērošanas metodi centies iedomāties, kas valda viņa galvā. Šāds personāžs ir arī izrādē, Jāņonkuli izcili nospēlē Andris Keišs, murminošā monologā pierādot, ka viena cilvēka galvā līdzās var sadzīvot Artis Pabriks un Kārlis Ulmanis, 90. gadu cīņas par latvietību, tēvreize un jauniņas kafejnīcas apkalpotājas ciskas, kuras māti jaunībā Jāņonkulis sakās pazinis. Ja reiz Jāņonkuļa galvā tas viss notiek vienlaikus, kāpēc gan tā nevarētu būt uz JRT skatuves?
Ideālā pasaulē droši vien varētu. Tā būtu kā aina no Riharda Bargā romāna “Nemodernās Slampes meitenes”, kura pirmajās lappusēs notiek grandiozas dzīres apsolīto debesu priekškambaros, visi autora dzīves laikā sastaptie jautri dej un līksmo, viņus vairs nešķir ne valoda, ne laiks, ne kādreizējo attiecību negludumi. Dzīve, atbrīvojusies no materiālās piesaistes, tagad ir grūti pierakstāmas, bet atmiņā paliekošas trīsas – dzīves atklāsme, zaudējuma smeldze, piedzīvota mīlestība.
“Dublinieši Miera ielā” ir izrāde, kurā var nojaust ārkārtīgi intriģējošas režisora ambīcijas, kas manā skatītājas pieredzē gan īstenojās tikai daļēji. Ginta Sippo scenogrāfija atveido Miera ielā esošās “Grauzdētavas” telpas. Džoisa radītā pasaule, tēli – kā tos pamanīt ikdienas pieredzē, tepat Latvijā? Kafejnīca ir universāla telpa, kurā cilvēki gan ēd un dzer – uztur savu miesu –, gan sarunājas un strādā.
Te var ienākt jebkurš, tā var atrasties jebkurā no pilsētām, aiz kafejnīcas skatloga ir iela – īstā pasaule. Miera ielas “Grauzdētavu” iecienījuši JRT aktieri. Režisora un arī Latvijas Kultūras akadēmijas pasniedzēja asredzīgi pamanīts, ka Jaunajā Rīgas teātrī tieši šobrīd ienāk jaunais aktieru kurss, un JRT aktieri iesaistīti arī viņu apmācībā.
Par izrādes vadošo tēmu izvēlēts jauna cilvēka pieaugšanas stāsts, tas ir arī mākslinieka tapšanas stāsts. Guna Zariņa skaidro Matīsam Ozolam, kā viņam jāspēlē mātes miršanas aina, un tas nozīmē gan iedziļināšanos lugas personāžā, gan šīs pieredzes samērošanu ar personīgo. Džeimsam Džoisam “Mākslinieka portretu jaunībā” izdodas uzrakstīt 34 gadu vecumā, kad jaunības trauksmainās sajūtas atbalsojas jau nobrieduša vīra izpratnē.
Kas līdzīgs notiek ainā, kurā kafejnīcas vīna skapis pārtop grēksūdzes kabīnē, un Viļa Daudziņa katoļu priesteris ar patiesu līdzi jušanu seko līdzi jauniņa puiša grēksūdzei. Džoisa klātbūtne Miera ielā mītošo stāstos ļauj attīstīt katoliskās audzināšanas, Dieva klātbūtnes tēmu.
Tādējādi pārlaicīgajā pieaugšanas stāstā Džoisa attiecības ar tēvu tiek pamatīgi sarežģītas līdz attiecībām ar Tēvu Bībeles autoritātes nozīmē, līdz pat Šekspīra “Hamleta” Tēva gara analīzei. Vēl viena tēma, kas laikam gan drīzāk ieviesta, lai pārliecinātu par izrādes ieceri un izkliedētu pārlieku nopietnību, ir lekcija, kurā īrs (Ģirts Krūmiņš) izklāsta savus priekšstatus par latviešiem.
Pēc ekonomiskās krīzes izraisītā ekonomikas bēgļu viļņa latviešiem tagad pilnīgi noteikti ir sakars ar Īriju, un droši vien mūsu zināšanas par īriem ir tikpat klišejiskas un pārprastas kā īru par latviešiem. Taču šādi jau tā garās izrādes laiks tiek pastiepts vēl garumā.
Jo realitātē ne visas režisora ieceres nostrādā. Trīs ar pusi stundu garā izrāde diemžēl nespēj noturēt vienmērīgu temperatūru. Stāsta centrā ir jauna cilvēka pieredze, un patiesi – Matīss Ozols ir aizkustinoši dabisks, spridzīgā Sabīne Tīkmane atbilst lomai –, tomēr brīžos, kad Vilis Daudziņš vai Guna Zariņa, un jo īpaši šai izrādē gribētos uzteikt Kasparu Znotiņu, pamet skatuvi, līdzi viņiem aizplūst laba daļa skatuves enerģijas.
Sekošanu izrādes gaitai apgrūtina arī aktieru pārmiesošanās. Otrā cēliena sākuma pirmās minūtes aizpilda teatralizēta skaidrošanās – kurš ir kurš. Ja kādu tas interesē, programmiņā rūpīgi atšifrēts, kā sauc katru personāžu, no kura romāna vai stāsta – “Ulisa”, “Mākslinieka portreta jaunībā” vai “Dubliniešiem” – viņš aizgūts.
Droši vien dramaturgu – Matīsa Gricmaņa un Pētera Krilova – galvā ir vesels kosmoss, kā veidojas šo tēlu savstarpējās attiecības, taču izrāde nav īstais brīdis šajā tēlu pasaulē iedziļināties. Man kā skatītājai paliek vien jautājums – kāpēc aiz bāra letes Polliju tagad iemieso Marija Linarte? Kāpēc man tik ilgi tiek skaidrots, ka Regīnas Razumas un Sandras Kļaviņas iemiesotās viesību rīkotājas ir vecmeitas?
Pēc izrādes tomēr visspilgtāk atmiņā paliek no Džoisa darbiem aizgūtās ainas. Izrādes programmiņā Pēteris Krilovs piemin Nacionālā teātra iestudējumu, Marijas Bērziņas monoizrādi, kurā no skatuves izskanēja “Ulisa” Mollijas monologs.
Toreiz es pārliecinājos, ka ar to pietiek – izcila aktrise un izcils teksts. Vai ar to būtu pieticis arī šajā reizē? Nākamajā dienā “Dublinieši Miera ielā” turpina mani nelaist vaļā, tas, kas nenotika izrādes laikā, sāk iezīmēties, atceroties atsevišķas ainas, lasot programmiņu, līdz Džoisa un Miera ielas apdzīvotāju radītā pasaule sāk šķist īsta un tālākas iedziļināšanās vērta.
Pēc izrādes skan aplausi, un, novērtējot ieceres grandiozitāti un oriģinalitāti, aktieru pašaizliedzīgo spēli, aplausiem būtu jābūt vēl ilgākiem, vēl apbalvojošākiem. Bet realitātē vienkārši nav spēka. “Dublinieši Miera ielā” ir izrāde, kas prasa gan lielu fizisko pacietību, gan arī intelektuālu līdzi dzīvošanu.
