Skumjais avantūrists 0
Vecumdienās Džakomo rakstīja, ka mīla ir nebeidzami meklējumi. Un šiem viņa meklējumiem nebija galapunkta. Lai arī par dažām sievietēm viņš saglabāja ļoti nelāgas atmiņas, tomēr lielāko daļu viņš allaž pieminēja ar pateicību.
Īpašā maigumā Džakomo atcerējās kvēlo mīlu, ar kādu viņu apveltījusi – to apliecinājušas viņas vēstules, kas atklājās pēc Džakomo nāves, – Anriete, kura, šķiroties no viņa Ženēvā, viesnīcas numurā uz spoguļa ar briljantu iegravēja: “Tu aizmirsīsi savu Anrieti…” Pēc 13 gadiem izlasījis šo uzrakstu, Džakomo atzina, ka ir viņas necienīgs. Kad vairākus gadus vēlāk, pēc izbēgšanas no cietuma Barselonā, viņš iegūlās slimības gultā Eksā Francijas dienvidos, pie viņa visu laiku dežurēja tieši Anrietes atsūtīta apteksne.
Džakomo nebija Dons Žuāns. Viņu nevajāja atriebīgi, greizsirdīgi vīri un saniknoti meiteņu tēvi. Arī aplaimotās sievietes pārlieku nenomocīja viņu ar vēstulēm vai dažādiem pārmetumiem. Tāpēc gluži vietā ir jautājums: kāds tad ir šā personāža pievilcības galvenais noslēpums? Lielākajai daļai citu avantūristu galvenais nolūks bija iedzīvošanās un slava. Džakomo nauda un popularitāte bija tikai līdzeklis. Viņa galvenais mērķis allaž bija mīlas jūtas. Sievietes bija viņa dzīves galvenais piepildījums.
Pētnieki pauž, ka jau dzīves vidusposmā Džakomo tomēr sajutis pārsātinājumu. Turklāt viņu aizvien biežāk sāka piemeklēt neveiksmes. Piemēram, pēc liktenīgās iekrišanas Šarpiljonas lamatās Džakomo 1763. gada septembrī esot sajutis, ka “sāk mirt un pārstāj dzīvot”. Tad viņam bija 38 gadi…
Un viņš patiešām savā ziņā nomierinājās, proti, aizvien biežāk aprobežojās ar vieglām uzvarām: vieglas uzvedības meičas, traktieru kalpones, sīkpilsones, zemnieces un tamlīdzīgas, kuru jaunavību bija iespējams nopirkt par saujiņu saldo riekstu. Bet 50 gadu vecumā ekonomijas nolūkā Džakomo jau apmeklēja vairs tikai gados pavecākas un ārēji ne gluži pievilcīgas sievietes. Vienubrīd gluži kā ar sievu viņš dzīvoja kopā ar kādu šuvēju.
