Spiegs 0
Vēstures avoti pauž, ka tā dēvētā “galantā” 18. gadsimta vidusdaļā starptautiskajā arēnā parādās jauns spiega tips: intelektuālis, salona lauva, poliglots, kurš vienlīdz labi prot rīkoties ne tikai ar rakstāmspalvu, bet arī špagu un pistoli. Bet līdztekus visam tāds tips prot iepatikties sievietēm un likt viņām tiekties pēc viņa. Tieši tāds bija Džakomo.
Pateicoties savas mātes profesijai, Džakomo jau kopš mazotnes uzturējās augstāko aprindu un diplomātu aprindās, kas Venēcijā, kura tolaik cieši sargāja no ārzemniekiem visus savus noslēpumus, bija ļoti bīstami. Ignorējot visus aizliegumus, Džakomo sadraudzējās ar abatu Berniju, Lionas grāfu, Francijas vēstnieku Venēcijas republikā. Kad Bernijs 1757. gadā kļuva par Francijas ārlietu ministru, Džakomo dzīve strauji mainījās. Bernijs painteresējies, vai viņš nevarētu izpildīt dažus slepenus uzdevumus. Džakomo piekritis.
Viņa pirmais uzdevums bija iespējami tuvāk iepazīties ar Denkerkas ostā esošo Francijas flotes militāro kuģu vecākajiem virsniekiem, lai vēlāk varētu uzrakstīt plašu atskaiti par šo kuģu bruņojumu, matrožu kopējo skaitu, pārvaldības kārtību un apsardzes dienesta darbu. Džakomo jau pēc trīs dienām ieradās Denkerkā, izpelnījās kapteiņu cieņu, sekmīgi tēloja speciālista aizrautību un izložņāja visus kuģus no augšas līdz apakšai.
Izpildījis uzdevumu, Džakomo atgriezās Parīzē, kur iesniedza savu ziņojumu ministram. Pēc mēneša Džakomo saņēma 500 luidorus un atzinības vārdus par atskaiti. Tiesa, pats Džakomo atzinis, ka kopumā ministrija tērējusies izšķērdīgi, jo visu to pašu varētu uzzināt no jebkura jaunākā ranga virsnieka. Taču, raugi, monarhistiskā birokrātija pieprasīja, lai arī visās citās ministrijās sev pakļautos resorus izspiegotu tieši tādā veidā un ne citādi. Tādējādi ministri ļoti labprāt ņēma naudu no valsts kases un piešķīra to saviem draugiem.
Džakomo spiegošana Francijas ārlietu ministrijas interesēs beidzās 1758. gadā, kad ministra posteni ieņēma cits cilvēks.
