Sākas lielā ceļošana 0
Džakomo taisnā ceļā aizbēga uz Parīzi. Iztikas līdzekļu meklējumos viņš allaž ātri vien kaut ko izgudroja. Tā tapa pirmā franču nacionālā loterija, kuras biļetes ļoti ātri izpirka, savukārt pats Džakomo ar to krietni nopelnīja un atkal varēja spoži atgriezties augstākajā sabiedrībā.
Parīze Džakomo sagaidīja teju vai sajūsmā. Īpaši izcēlās tā laika augstākās sabiedrības zvaigzne marķīze de Urfē, kura bija zaudējusi prātu Džakomo lielo, melno acu un romieša deguna dēļ. Bet Džakomo viegli pārliecināja marķīzi, ka tad, kad viņai apritēs 63. dzimšanas diena, viņai piedzims dēls, viņa pati nomirs, bet vēlāk atkal atdzims kā jauna meitene. Viss liecina, ka marķīze viņam noticējusi, jo Džakomo rīcībā pārgāja viņas – ne vairāk un ne mazāk! – miljoni, un jau drīz, glābjoties no ieslodzījuma Bastīlijā, viņš steidzās pie Voltēra uz Fermē.
Džakomo uzsāka jaunus ceļojumus pa Eiropu un ieradās Berlīnē, kur viņu pieņēma Frīdrihs Lielais. Šīs tikšanās rezultātā viņam bija paredzēts kļūt par kadetu korpusa priekšnieku. Taču Džakomo tā vietā aizceļoja uz Pēterburgu, tad uz Varšavu, no kurienes divkaujas dēļ jau bija spiests atkal bēgt. Viņš klejoja pa Austriju, Vāciju, Franciju, Spāniju, Itāliju, visviet iekuļoties neskaitāmos piedzīvojumos.
Atkal saņēmis atļauju atgriezties dzimtajā Venēcijā, viņš tur 1775. gadā kļuva par viņu pašu savulaik notiesājušās inkvizīcijas tribunāla aģentu pilsētas iekšējā dienestā, taču sava alegoriskā pamfleta dēļ, pamanoties nopietni aizskart muižnieku Grimaldi, viņam atkal bija jāmūk prom. 1782. gadā viņš apmetās Čehijā grāfa Valdšteina pilī, kur pildīja bibliotēkas uzrauga pienākumus, kopā ar grāfu nodarbojoties ar kabalistiku un alķīmiju, kā arī sāka rakstīt savu memuāru grāmatu…
