Senatora nams 0
1746. gada aprīlī Džakomo uz ielas atrada svarīgu vēstuli, kas bija izkritusi senatoram Bragadinam, un atdeva viņam to. Pateicīgais Bragadins uzaicināja Džakomo izklaides braucienā, kura laikā senatoram kļuva slikti. Džakomo lika apturēt gondolu un palīdzēja veikt Bragadinam asins nolaišanu, tādējādi izglābjot viņam dzīvību. To apstiprināja arī profesionālais ārsts, kuru uzaicināja uz senatora pili un kurš tur sirdzējam veica vēl vienu asins nolaišanu. Tostarp ārsts apsmērēja Bragadinu ar dzīvsudraba ziedi, ko tajā laikā uzskatīja par universālu medikamentu. Taču drīz senatoram sākās spēcīgs drudzis.
Jau bija izsaukts garīdznieks un visi gatavojās nāvei, taču atkal iniciatīvu savās rokās ņēma Džakomo, pēkšņas iedvesmas vadīts vispirms jau liekot notīrīt no senatora ķermeņa visu dzīvsudrabu un apmazgājot ar aukstu ūdeni. Senators atkopās un jutās ļoti pateicīgs Džakomo, pasludināja viņu par savu audžudēlu un izlēma, ka savam vecumam tik neparasti viedam jauneklim jāapgūst okultās zinības. Jāpiebilst, pats senators un daži viņa draugi bija kaismīgi kabalisti.
Nākamos 3 gadus Džakomo nodzīvoja pilnā senatora Bragadina apgādībā, formāli skaitoties viņa referents. Viņš dzīvoja kā īstens augstmanis, lieliski ģērbās, viņam bija daudz brīva laika, lai… atkal nodotos azartspēlēm un tostarp jau arī mīlas dēkām. Bragadinam lāgā nepatika Džakomo “tikumi”, taču viņš centās būt iecietīgs. Tomēr drīz nepateicīgajam “audžudēlam” nācās pamest senatora paspārni un vispār Venēciju, jo viņa līdzdalība visa veida skandālos jau kļuva neizturama. Piemēram, Džakomo izdomāja šaušalīgu veidu, kā atriebties kādam naidniekam. Viņš izraka kādu nesen apglabātu cilvēku un ar to sabiedēja savu upuri, kurš diemžēl pārbijās tik ļoti, ka viņu piemeklēja neārstējama paralīze. Bet kāda sieviete viņu apsūdzēja izvarošanā, par ko gan Džakomo vēlāk attaisnoja, taču tad viņš jau bija aizbēdzis no Venēcijas.
