Varonis jebkuram laikmetam 0
Kā sanācis tā, ka no visiem slavenajiem itāļiem tieši Džakomo izpelnījies vislielāko lasītāju un pētnieku ievērību visā pasaulē?
Viņa memuāri savā ziņā ir kaut kas universāls. Tajā kaut ko savu var atrast jebkurš laikmets. 19. gadsimta 20. gados Džakomo mīlēja par to, ka viņš ir izcils avantūrists, kurš prot pelēko ikdienu pārvērst svētkos. Tuvojoties gadsimta nobeigumam un pastiprinoties cenzūras spēkam, viņu sāka uztvert vispirms kā “aizliegto” buduāru pastāvīgo apmeklētāju. Uz gadsimtu robežas viņu par savējo jau uzskatīja nīčeānisma adepti: šis piedzīvojumu meklētājs mācīja dzīvot pilnasinīgu dzīvi un maksimāli īstenot cilvēkā ielikto potenciālu.
Katrā ziņā Džakomo popularitātes palielināšanās vai samazināšanās un viņa interpretācija viegli izskaidrojama ar katra konkrētā vēsturiskā brīža valdošajām vērtībām. Turklāt visniknākie Džakomo memuāru ienaidnieki allaž bijuši paši viņa tautieši. Sevišķi aktīvi no viņa kā vecās, sadrumstalotās Itālijas pārstāvja novērsās tā dēvētās nacionālās atmodas laikā: avantūrists bija viscaur izpuvušās, zudušās Venēcijas republikas auglis, un viņš nekādā ziņā nevarēja būt jaunizveidotās varonīgās nācijas dēls. Uzplaukstot fašismam, šis noskaņojums attīstījās jo īpaši. Arī neskatoties uz to, ka tajā laikā palielinājās pieprasījums pēc visa veida biogrāfijām – no Cēzara līdz dučem Musolīni. Vēl vairāk – 1935. gadā Itālijas Kultūras ministrija vispār aizliedza Džakomo memuāru izplatīšanu savas valsts teritorijā.
Itāļu aktieris Marčello Mastrojāni teicis, ka mūsdienās Džakomo kļuvis par kaut ko pielīdzināmu spageti, mandolīnai vai Santa Lucia, proti, to, ar ko itāļi asociējas citiem ārpus Itālijas, turklāt vienlaikus ar to neizraisot īpašas simpātijas. Viņš ārzemniekiem esot “glums itālis, kuram piemīt zināmi panākumi pie sievietēm”.
Mūsdienās veic aizvien vairāk visa veida pētījumu, veltot tos atbilstoši Džakomo “specializācijām”. Izrādās, patiešām, ir ko pētīt saistībā ar viņa veikumu maģijā, medicīnā, finanšu jomā un pat kulinārijā. Izslavētais paviršais avantūrisms un izsmietā viszinība tomēr lielā mērā ir ar pamatojumu. Viņa pielūdzēji turpina izsekot viņa teju vai prātam neaptveramos ceļojumu maršrutus, meklē un atrod dažādus arhīva materiālus. Piemēram, vācietis Pablo Ginters nesen pa Džakomo pēdām veicis 36 000 kilometru. Izdod pat žurnālu “Kazanovistu vēstnesis” (Interme’ diairie des Casanovistes), kurā var izlasīt, ka nesen Kanādas Monreālas mērs piešķīris vienai šīs pilsētas ielai Kazanovas vārdu.
Un pēdējā laikā aizvien vairāk vērības pievērš tieši tam, ka vispirms jau Džakomo bija literāts. Pats viņš to atstājis ārpus saviem memuāriem, jo avantūras žanra likums, kas ļauj dīžāties ar mīlas piedzīvojumiem, neļāva atsaukties arī uz saviem literārajiem opusiem. Tas pats attiecināms uz viņa saikni ar masoniem.
Saistībā ar to daudzu pētnieku izvirzītais jautājums par Džakomo memuāru atbilstību realitātei zaudē aktualitāti. Ja Džakomo ir rakstnieks, nevis hronists, tad diezin vai tas, ko dēvē par patiesību, ir tik svarīgi. Ir daudz līdzību, kas vieno Džakomo ar mūsdienu autoru metodēm. Turklāt pat tajā gadījumā, ja kāda notikuma apraksts ir patiess, tas vēl nenozīmē, ka autors pats arī bijis tā dalībnieks vai vismaz aculiecinieks. Par daudz ko viņš varēja uzzināt no citiem avotiem. Un, ja arhīvu pētījumi apliecina, ka konkrētie notikumi ir vēsturisks fakts, tad Džakomo tēlotās ainas un sarunas viņam neviens nevar liegt pasniegt sev vēlamā (varbūt pat izdevīgā) izgaismojumā. Katrā ziņā saskarsmē ar sava laikmeta ievērojamiem ļaudīm Džakomo pats savos memuāros allaž izskatās kaut kā pārliecinoši interesantāks par viņiem.
Un tādā aspektā vēl grūtāk ir izsekot Džakomo paša pasniegto mīlas piedzīvojumu sarakstam. De Misē paudis, ka “viņš bija tik lielā mērā patiess, ka pat nekautrējās aprunāt pats sevi”. Iespējams, prātīgākais, ko var darīt mūsdienu cilvēks, ir piespiest sevi noticēt autoram. Franču rakstnieks Felisjēns Marso to paudis šādi: “Nav itin nekādu šaubu par to, ka Kazanova kā avantūrists bija izcils melis, bet savukārt tam, vai pie sava rakstāmgalda meloja arī Kazanova kā vecs bibliotekārs, būtībā nav nekādas nozīmes.”
