Kazanova nav Dons Žuāns 0
Laikā, kad Džakomo rakstīja savus memuārus, da Ponte, kurš sadarbojās ar Mocartu, rakstīja libretu operai “Dons Žuāns”, un operas direktoram, kurš bija operas pasūtītājs, ienāca prātā doma sarīkot autoru tikšanos ar Džakomo. Tāda tikšanās patiešām bija! Džakomo, kurš savulaik deva padomus pat kalnračiem, tagad sadeva gūzmu derīgu padomu arī operas rakstniekiem. Lai gan, visdrīzāk, iekšēji viņš smīnēja. Jo, lai nu kurš, bet tieši viņš lieliski zināja, cik tālu viens no otra ir šie tipi – Džakomo Kazanova un Dons Žuāns. To vēlāk atzīs arī bez izņēmuma visi pētnieki.
Dons Žuāns tapis inkvizīcijas sārtu atblāzmā, un šā tipāža galvenais uzdevums ir noraut sievietei melīgo tiklības plīvuru un pierādīt jau vispirms viņai pašai, ka zem tā nekā cita būtībā nav kā tikai kaisle un grēka alkas. Iekarojot sievieti un atmaskojot viņas patieso miesaskārību, Dons Žuāns viņu iedzen izmisumā un vedina uz grēku nožēlošanu.
Džakomo jeb Kazanovas tēls savukārt ir kaut kas gluži cits. Tas ir uzaicinājums piedalīties galantā piedzīvojumā, visu miesas prieku piedāvātajā varavīksnē. Būtībā Džakomo ir tikai sapnis, kam nav lemts kļūt par ikdienišķu dzīvi. Ja kāds grib jautāt – vai Džakomo var kļūt par normālu vīru, lai vispirms rod atbildi uz jautājumu: vai lietus var piederēt tikai vienam tīrumam, vai bite var piederēt tikai vienai puķei? Džakomo liktenis ir iepriecināt visas sievietes, viņš ir viņu kopīgais guvums.
