Fiksēts dzīves stāsts 0
Dzīves pēdējos gadus Džakomo dzīvoja Duksas (mūsdienās – Duhcova) pilī Čehijas Bohēmijā, kur pie grāfa Jozefa Kārļa fon Valdšteina strādāja par bibliotēkas uzraugu un uzrakstīja savus memuārus “Manas dzīves stāsts”. Faktiski var uzskatīt tā: ja nebūtu šā sacerējuma, viņa popularitāte būtu krietni vien mazāka, ja pat vispār visas atmiņas par viņu būtu izzudušas.
Kopš 1785. gada grāfa Valdšteina pilī Džakomo savus dzīves pēdējos saimniekus izklaidēja vispirms ar stāstiem par jauno Kazanovu. Tie bija iespaidīgi, acumirklī palika atmiņā, un drīz tos jau sāka stāstīt salonos. Vēl pirms Džakomo bija sarakstījis savus memuārus, stāsti par viņa erotiskajiem piedzīvojumiem jau bija izplatījušies Prāgā un Vīnē.
Zinot Džakomo dotības un talantu, kas sagrozījis galvas tik daudzām sievietēm, nav grūti iedomāties, ka tas viņam padevās vienkārši lieliski. Un tieši tad viņš atskārta, ka nav taču nekādas nozīmes studēt, piemēram, Polijas vai Venēcijas vēsturi vai smagnēji filosofēt kā “Izokameronā”. Lūk, īstā viela, kas visiem patīk un par ko cilvēki ir gatavi maksāt naudu – pikantas atmiņas! Tā nobrieda iecere pašam pierakstīt savus stāstus. Līdz ar to par Džakomo sekmīgāko literāta periodu kļuva tieši viņa vecumdienas.
Memuārus veido 10 daļas, iekļaujot Džakomo dzīves notikumus līdz 1773. gadam. Tajos tostarp ir arī daudz vērtīgu kultūrvēsturisko un vispār vēsturisko faktu, autors ļoti precīzi un nesaudzīgi portretējis daudzus tā laika politiķus.
Strādājot vismaz 12 stundas dienā, vecais Džakomo beidzot jutās pilnībā atradis pats sevi. Viņš bija atklājis topošo panākumu likumus. Proti, varonim jābūt sekmīgam, jo publikai ārkārtīgi patīk stāsti par uzvarētāju. Un tieši par gados jaunu izvarētāju. Tāpēc viņš arī apdomīgi apstājas sava vēstījuma vidusdaļā. Ne jau tāpēc, ka baidītos atklāt savas vēlāk sekojošās spiega jeb vienkārša inkvizīcijas denuncianta gaitas. Nē. Viņš vienkārši bija sapratis – uzvarētājs nevar būt vecis. Lūk, no kurienes cēlusies viņa frāze: “Esmu izlēmis pārtraukt memuārus… jo, pārkāpis piecdesmit gadu robežu, vairs varu stāstīt tikai par skumjo.”
Un bija vēl kāds viņa atklāts likums. Vecais Džakomo patiešām labi pazina cilvēkus – ja tu viņiem par sevi stāstīsi zemiskas lietas, tikai tad viņi noticēs arī cēlajām. Lai cilvēki ticētu visām viņa fantastiskajām mīlas uzvarām, viņš izlēma atklāt viņiem “mīlas šķīstītavu”, kā to vēlāk nodēvēs kāds viņa pētnieks. Un Džakomo apraksta arī savas neskaitāmās saslimšanas ar veneriskajām slimībām, asiņainu urīnu naktspodā, visu mīlas darba sviedru smaku jeb tātad mīlas fizioloģijas noslēpumus. Tiesa, daudzi uzskata, ka viņš tomēr kādu nieku arī pārcenties.
Džakomo memuāri beidzas ar viņa uzturēšanos Triestā 1774. gadā. Daži pētnieki uzskata, ka viņš tomēr turpinājis rakstīt savas atmiņas. Esot pat zināms, ka uz attiecīgā manuskripta bijis uzraksts: “Manas dzīves stāsts līdz 1797. gadam.” Taču pagaidām tādu nav izdevies atrast. Iespējams, viņš tādu patiešām iecerējis, tikai nav īstenojis. Memuārus viņš sāka rakstīt 1791. gadā, proti, 7 gadus pirms savas nāves, un, kā zināms, ar visu to, ka strādājis 12 stundas dienā, viņam allaž trūcis laika.
1798. gada 4. jūnijā Džakomo Kazanova 73 gadu vecumā nomira, un, kā pauž leģenda, viņa pēdējie vārdi bijuši šādi: “Es dzīvoju kā filosofs, bet mirstu kā kristietis.” Memuāri nonāca pie viņa radinieka Karlo Adžolīni – Džakomo brāļa gleznotāja batālista Frančesko dēla, kurš 1820. gadā tos pārdeva Leipcigas izdevējam Frīdriham Arnoldam Brokhauzam. Memuārus sāka izdot 1822. gadā. Izdevniecībai tas bija ienesīgs projekts. Tostarp iesākas jauna Džakomo dzīve.
